18. Jūnijs 2002 /NR. 12 (245)
Par baznīcu un Latvijas valsti līdz padomju okupācijai

Par baznīcu un Latvijas valsti līdz padomju okupācijai

Dr.iur. Ringolds Balodis, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums “LV” 21.05.2002., Nr. 75

2. Par Latvijas Republikas un baznīcu attiecībām no 1918. līdz 1940. gadam


Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

1918. gadā tika pasludināta neatkarīga Latvijas demokrātiskā Republika, kas lielā mērā tapa, pateicoties valsts dibinātāju solījumam katoļticīgajiem reģiona pārstāvjiem noslēgt līgumu ar Svēto Krēslu par Romas katoļu tiesisko stāvokli valstī. Faktiski tagadējā Latvijas valsts teritoriālā vienotība bija atkarīga no reliģiskās tolerances pret katoļticīgajiem. Latvijas Republika tapa, apvienojoties katoļticīgo Latgales reģionam un luterāņticīgajai Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei. Ievērojot valsts dibinātāju reliģisko toleranci, bija iespējams apvienot šos tik atšķirīgos Latvijas austrumu un rietumu reģionus. Apvienošanās brīdī reģioni atradās sašķelti katrs savā Krievijas administratīvi teritoriālajā sadalījumā. Nerunājot par atšķirīgo valodu, vēsturi, Latgalei tobrīd bija pilnīgi cita tiesiskās regulēšanas kārtība. Ārkārtīgi zems bija Latgales reģionu labklājības līmenis salīdzinājumā ar citiem tagadējās Latvijas reģioniem. Reliģiskas domstarpības un Latgales katoļu raizes par luterāņu iespējamo reliģisko diskrimināciju varēja būt Latgales nepievienošanās cēlonis Latvijas valstij.

Atgūstot neatkarību, ne tikai bija sagrauta Latvijas ekonomika, bet arī baznīcas bija nopostītas. Baznīcu administrācijas un garīdzniecība karadarbības rezultātā bija cietušas smagus cilvēku zaudējumus. Lielāko Latvijā darbojošos konfesiju — katoļu, luterāņu un pareizticīgo — baznīcu attīstība šai periodā bija ļoti atšķirīga. Katoļi sev izcīnīja konkordātu un cīnījās pret Latvijas valdības centieniem ‘’atpoliskot’’ baznīcu, bet pareizticīgie J.Pommera vadībā cīnījās, lai tiktu reģistrēti kā reliģiska savienība. Luterāņu problēmas savukārt var raksturot ar centieniem atbrīvoties no vācu ietekmes baznīcas iekšienē un valdības spiedienu. Tas bija pretrunīgs laiks, par kuru var būt dažādi uzskati, taču viens ir skaidrs — baznīcu vēsture šai laikā bija neatraujami saistīta ar Latvijas Republikas kā centralizētas, neatkarīgas un demokrātiskas valsts veidošanās vēsturi. Tā kā mūsu mērķis ir apskatīt ne tik daudz vēsturiskās valsts un baznīcas attiecību nianses, cik detalizētāk iedziļināties valsts un baznīcas attiecību juridiskajos aspektos, aplūkosim tieši šo jomu. Būtiskākais,* ko aplūkosim, ir: 1) valsts administrēšana attiecībā uz reliģiskajām organizācijām; 2) likumi un valdības noteikumi par baznīcām un 3)apziņas brīvības stāvoklis Latvijā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties