Mag. iur. Dana Rone, AAS “Rīgas slimokase” Juridiskās nodaļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” 03.12.2002., Nr.176; “LV” 17.12.2002., Nr.184

Lai arī 8. panta galvenais mērķis ir aizsargāt personu pret patvaļīgu valsts varas iestāžu iejaukšanos, tas neliek valstij vienīgi atturēties no šādas iejaukšanās: papildus šim primārajam negatīvajam pienākumam var būt arī pozitīvs pienākums, kas efektīvi darbojas attiecībā uz privāto vai ģimenes dzīvi. Šie pienākumi var ietvert arī tādu pasākumu pieņemšanu, kas radīti, lai nodrošinātu cieņu pret privāto dzīvi, arī attiecību sfērā starp pašām personām.

Lietā Halford v United Kingdom68 ir atrisināts gadījums, kā rīkoties, ja valsts pārkāpj tās pienākumu saskaņā ar 8. pantu un nav pieņēmusi normatīvos aktus par aizliegumu iejaukties privātajā dzīvē. ECT nosprieda: gadījums, kad nav pieņemti tādi nacionālie normatīvie akti, kas aizliedz iejaukties privātajā dzīvē, neatbilst 8. panta 2. daļai, kura atļauj iejaukšanos privātajā dzīvē, ja tas paredzēts likumā. Šajā gadījumā iesniedzējas tiesības tika aizskartas, jo tai nebija iespēju saņemt efektīvas aizsardzības nodrošinājumu par aizskartajām tiesībām. Nacionālo normatīvo aktu neesamība nozīmē, ka iesniedzēja nesaņem aizsardzības nodrošinājumu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. pantu.

Jautājums, ko Halford lieta atstāj izlemšanai, ir — vai tas skaitītos 8. panta pārkāpums par cilvēka privātās dzīves neaizsargāšanu, kur fakti ir tieši tādi paši, bet pretējā puse ir privāta sabiedrība, nevis valsts varas iestāde. Strasbūras tiesā tam nebūtu nozīmes69. Valsts ir atbildīga par tās pozitīvā pienākuma pārkāpumu nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības nodrošinājumu. Tomēr tas nenozīmē, ka prasību varētu celt pret pašu privāto sabiedrību. Lieta Strasbūras tiesā tiktu celta pret valsti. Izmantojot analoģiju ar ES tiesībām, šāda veida lietas ir līdzīgākas tām lietām, kas celtas pret dalībvalstīm, kuras pienācīgi neievieš savu valstu nacionālajos normatīvajos aktos direktīvas, ja šī direktīva būtu aizsargājusi personu pret citu personu vai sabiedrību,70 nekā lietām, kas celtas pret pašām sabiedrībām saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem, kam ir horizontāla tieša iedarbība.