Nobeigums.

Sākums “JV” Nr.14, 8.04.2003.

Neatkarīgi no ierobežojuma veida, lai izvērtētu tā konstitucionalitāti, ir jāatbild uz vairākiem būtiskiem jautājumiem, ko, izvērtējot ierobežojumus, ņem vērā gan ECT, gan Satversmes tiesa:

1) vai Satversme paredz konkrētās tiesības ierobežošanu un vai norma tiešām paredz ierobežojumus?

2) vai konkrētais ierobežojums ir noteikts Satversmē paredzētajā kārtībā, t.i., ar likumu vai uz likuma pamata?

3) kāpēc šādu ierobežojumu ir nepieciešams noteikt— vai pastāv ierobežojumu attaisnojošs leģitīms mērķis?

4) vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, vai tas ir noteikts samērīgi ar nosprausto mērķi?

Ierobežošanas iespējamība

Satversmē pamattiesību ierobežošana saskaņā ar likumu ir noteikta divējādi. Ierobežošanas iespējamība ir paredzēta, piemēram, 94., 101., 104., 105.pantā un atsevišķi 116.pantā, kas ir vienojošs vairākām citām tiesībām. Satversmē ir iekļauta arī virkne tiesību, kuru ierobežošana nav paredzēta, piemēram, vienlīdzība likuma un tiesas priekšā ( 91.p.), tiesības uz dzīvību ( 93.p.) u.c. tiesības, kas tiek uzskatītas par neatņemamām un neierobežojamām. Lai gan Satversmē šo tiesību kā neatņemamu un neierobežojamu statuss nav nostiprināts, tomēr to ir iespējams secināt Satversmes 8.nodaļu interpretējot atbilstoši ECT praksei un Eiropas cilvēka tiesību un brīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk — Konvencija.) Piemēram, Konvencijas 15.panta 2.daļa nepieļauj atkāpes no Konvencijas 2.panta ( tiesības uz dzīvību), 3.panta (spīdzināšanas aizliegums), 4.panta 1.daļas (verdzības aizliegums) un 7.panta (sodīšanas bez tiesas nepieļaujamība) nosacījumiem pat izņēmuma stāvokļa gadījumā. Tas ļauj secināt, ka šo tiesību ierobežošana ordinārā kārtībā vispār nav pieļaujama. Arī citas Latvijas starptautiskās saistības ļauj izdarīt līdzīgus secinājumus. Kopš 1999.gada 4.maija, pievienojoties Konvencijas 6.protokolam, kas attiecas uz nāvessoda atcelšanu, Latvijā nav ierobežojamas tiesības uz dzīvību. Tomēr Satversme paredz vēl vairākas tiesības, piemēram, 110., 111., 112., 113., 114., 115. pants18, kuru ierobežošana it kā netiek paredzēta. Lai gan tiek prezumēts, ka likuma atrunas neesamība, kas norāda, ka kāda tiesība vispār var tikt ierobežota, nepieļauj šo tiesību ierobežošanu19, tomēr attiecībā uz iepriekš minētajām tiesībām to absolūtais raksturs ir apšaubāms.

Skaidrojumu šajā problemātikā ir devusi Satversmes tiesa, izskatot jautājumu par 111. pantā noteikto veselības aizsardzību un tiesībām uz medicīniskās palīdzības minimumu. Atsaucoties uz Satversmes 116. pantu, Satversmes tiesa norāda, ka 116. pantā nav minētas 111. pantā garantētās tiesības. Tomēr tas nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām.20 Tā kā iepriekš minētās tiesības lielākā mērā var attiecināt uz sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām, to ierobežošana būtu aplūkojama arī starptautisko dokumentu kontekstā.