Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, – “Latvijas Vēstnesim”

Savu viedokli par goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko regulējumu jau esmu izteikusi “Jurista Vārdā” (“JV” Nr.3, 21.01.2003.) ievietotajā rakstā “Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību”, kur arī esmu centusies teorētiski pamatot Krimināllikumā (KL) ietvertās atbildības diferenciāciju par goda un cieņas aizskaršanu. Tāpēc šoreiz, neatkārtojot jau iepriekš teikto, ar ko katrs interesents var iepazīties pats, pakavēšos tikai pie atsevišķiem problēmas aspektiem, kuri skarti “Jurista Vārdā” (“JV” Nr.25/26, 8.07.2003.) publicētajā LU Cilvēktiesību institūta pētnieka A.Kuča rakstā “Valsts amatpersonu goda un cieņas krimināltiesiskais regulējums un vārda brīvība” un kuri lielā mērā sasaucas ar jau iepriekš diskusijā pausto.

Tāpat kā visās diskusijās, kas vērstas pret KL 271.pantu, kurā paredzēta atbildība par varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu, arī šajā reizē šādas normas esamībā tiek saskatīts drauds vārda brīvībai, tas tiek saistīts ar vārda brīvības ierobežošanu, pie kā tad arī pakavēšos vispirms.

Sākšu ar citātu no A.Kuča raksta, kuru arī izmantošu kā argumentu tam, ka nav nekāda pamata pretnostatīt Krimināllikumu un vārda brīvību. Proti, A.Kučs raksta: “(..) nereti tiek argumentēts, ka attiecīgais KL pants (domāts 271.pants par varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu – V.L.) neaizliedz kritizēt amatpersonas, bet paredz atbildību tikai par apzināti nepatiesu ziņu un izdomājumu sniegšanu. Taču šis arguments diez vai ir pamatots, ņemot vērā to, cik grūti tiesām dažkārt ir novilkt robežu starp ziņu un viedokli.”

Taču ne jau kāda spēja vai nespēja novilkt robežu starp ziņu un viedokli var kalpot par argumenta, kas šajā gadījumā pēc būtības nemaz nav arguments, bet gan likuma teksta pārstāsts, pamatojumu vai tā noliegumu.