Par labticīgā ieguvēja aizsardzību, prettiesiski atsavinot līzinga objektu

Lauris Leja, AT senatora palīgs, LU Juridiskās fakultātes tiesību zinātņu doktorants, – “Jurista Vārdam”

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.5, 10.02.2004.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Viduslaiku kanonisti pārņēma bizantiešu regulējumu, atzīstot principu “viena roka pasargā otru” (Hand muss Hand wahren – vācu val.) ⁴⁵ un principu “kam savu lietu esi uzticējis, pie tā arī to meklē” (wo man seinen Glauben gelassen hat, da muss man ihn wieder suchen – vācu val.).⁴⁶ Šie viduslaiku tiesību principi ieguva negaidīti lielu atbalstu,⁴⁷ jo līdz tam pastāvošās romiešu tiesības, atzīstot par tiesiskajiem pamatiem līdzās īpašumam tikai ķīlu, patapinājumu un glabājumu, ierobežoja tirdzniecisko apgrozību.⁴⁸ Ņemot vērā, ka lietas prettiesīgs valdītājs ārēji neatšķiras no lietas īpašnieka⁴⁹, tika atzīts, ka pircējam nav lieki jātērē savi līdzekļi, lai pārliecinātos, ka lietas pārdevējs tiešām ir tās īpašnieks.⁵⁰
Lai nepieļautu patvarību un nelabticību⁵¹, 1586. gada Lībekas likumā tika ieviesta pirmszādzības stāvokļa atjaunošanas prasība (actio spolii, actio redintegranda – latīņu val.).⁵² Šīs prasības mērķis bija priekšlaicīgi atdot lietu personai, kurai lieta tika prettiesīgi atņemta, uz laika posmu, kamēr tiesa ir izskatījusi visus lietas apstākļus.⁵³ Būtiski, ka viduslaiku ģermāņu tiesību zinātnieki (romiešu tiesību profesori) nepievērsa nekādu nozīmi ieguvēja labticības (bona fide – latīņu val.) noskaidrošanai.⁵⁴ Neraugoties uz šo būtisko trūkumu, dažkārt zinātniskajos rakstos⁵⁵ var sastapt apgalvojumus, ka princips “viena roka pasargā otru” joprojām ir “ļoti svarīgs moderns” princips.