Doc. Dr.iur. Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Par franču nācijas tiešajiem senčiem tiek uzskatīti franki un galli. Ciltis, kuras romieši sauca par galliem, bet senie grieķi par ķeltiem, Rietumeiropā ienāca no austrumiem pirms 3.–4.gs. Gallu apmešanās vieta bija pašreizējā Francijas teritorija. 5.gs. Galliju iekaroja vācu ciltis – franki. Ar laiku iekarotāji ar iekarotajiem saplūda vienā tautā – francūžos. Šo laiku var uzskatīt par nācijas dzimšanas dienu arī vēl tāpēc, ka 496.gadā Francija tika kristianizēta.¹ Par mūsdienu Francijas valsts dibinātāju tiek uzskatīts Filips II (1180–1223), kas izveidoja vienotu politisku un tiesisku bāzi.² Lai arī Francija joprojām ieņem svarīgu vietu Eiropas politikas veidošanā, Francijas kā Eiropas lielvalsts ziedu laiks, protams, ir Napoleona Bonaparta valdīšanas impēriskais periods. Napoleona laika priekšvēstnesis bija karaļu varas absolūtisms, kas savu apogeju sasniedza Luija XIV valdīšanas laikā (1643–1715), kura izteiciens “Valsts – tas esmu es” ir kļuvis par absolūtās monarhijas esenci.³ Luijs XIV Franciju novājināja ilgstošos karos pret kaimiņvalstīm un iedzina tautu izmisumā. Lai nomierinātu tautu, viņa pēctecis Luijs XVI 1789.gada maijā sasauca kārtu sapulci, kurā katrai no trim kārtām bija viena balss. Šis solis izrādījās jau stipri novēlots, jo “trešā kārta” šādai balsošanas procedūrai nepiekrita. 1789.gada jūnijā šīs “trešās kārtas” deputāti sanāca kopā un nosauca sevi par Nacionālo sapulci –vienīgo tautas viedokļa paudēju. Karalis tomēr sasauca savu “trīskārtu sapulci”, bet Nacionālo sapulci neatzina.⁴ Tā sākās Lielā franču revolūcija (1789–1794), kuras rezultātā tika gāzta monarhija, lai pēc deviņiem gadiem tā atkal tiktu restaurēta ar revolucionāro ģenerāli Napoleonu I kā imperatoru.⁵ Pēc viņa sakāves iestājās tā saucamais reakcijas laikmets. Divkārt tika izveidota republika un atkal restaurētas monarhijas, līdz 19.gadsimta beigās Francijas republikāniskais pārvaldes modelis beidzot nostiprinājās.⁶
Pavisam kopš 1789.gada Francijā tapuši 15 konstitucionāli dokumenti, kas liecina par to, ka Francija konstitucionālo tiesību jomā Eiropā ir atstājusi ievērojamu iespaidu. Salīdzinājumā – Lielbritānijā kopš 1688.gada revolūcijas nav tapis neviens dokuments, kuru varētu uzskatīt par valsts pamatlikumu. Nav šaubu, ka Francijas milzīgā konstitucionālā pieredze ir ietekmējusi un joprojām turpina ietekmēt pasaules konstitucionālo tiesību attīstību, savu atspulgu rodot daudzās jaunās un ne tik jaunās konstitūcijās un to projektos.