Augstākās tiesas ieskatā tas, ka Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.⁶pants (izņemot normas, kas paredz ierobežotas pieejamības statusu lietas materiāliem pēc lietas izskatīšanas) nosaka stingrus ierobežojus ziņu pieejamībai par iespējama disciplinārpārkāpuma izeklēšanu un disciplinārlietas izskatīšanu, vienlaikus neparedzot nekādu apsvēršanas pienākumu un principus, kas būtu konkrētā gadījumā izmantojami, padara regulējumu nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai – demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipa ievērošanai, sargājot tiesu varas autoritāti, bet vienlaikus apmierinot sabiedrības leģitīmo interesi par tiesu varas darbu. Minētā iemesla dēļ Augstākās tiesas ieskatā tas ir nesamērīgs ierobežojums Satversmes 100.pantā garantētajai vārda brīvībai.

Ja konfidencialitātes regulējuma iznākums konkrētās valsts situācijā ir tāda iespaida radīšana, kas tieši grauj sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, tas nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tas nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja pārmērīgi kavē sabiedrības leģitīmo kontroli pār tiesu varas adekvātu funkcionēšanu. Minēto iemeslu dēļ tas nonāk pretrunā ar Satversmes 92.pantā paredzētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tā kā, mazinoties kontrolei, kā arī padziļinoties sabiedrības neuzticībai tiesu varai un valsts varai kopumā, pasliktinās demokrātijas kvalitāte un tiek apdraudēts tiesiskums kopumā, tiesiskais regulējums, kas to veicina, nonāk pretrunā arī ar Satversmes 1.pantā ietverto demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipu.

Sabiedrības uzticība tiesu varai ir balstīta citstarp sabiedrības paļāvībā, ka tiesneši, pirmkārt, paši savā ikdienas darbā kontrolē savas rīcības un lēmumu tiesiskumu un ētiskumu, otrkārt, ka prettiesiskas un neētiskas tiesneša rīcības gadījumā noteikta mehānisma ietvaros tas tiks izmeklēts, vajadzības gadījumā pakļaujot tiesnesi disciplinārai, vai, noziedzīga nodarījuma gadījumā, kriminālatbildībai. Ja sabiedrība ir pārliecināta, ka pārkāpumi tiesas un tiesnešu rīcībā tiks pienācīgi izmeklēti, tai aug paļāvība, ka tiesas spriešana notiek tiesiski.

Augstākā tiesa pieteikumā Satversmes tiesai arī norādījusi, ka jāņem vērā, ka vārda brīvība nav absolūta. 100.panta piemērošana paredz arī informācijas iegūšanas un izplatīšanas ierobežojumus gadījumos, kad to prasa leģitīmas intereses. Attiecībā uz informāciju par tiesu (tiesnešu darbību) galvenokārt ir divi pamati informācijas izplatīšanas ierobežošanai: tiesneša kā fiziskās personas reputācijas (cieņas un goda) aizsardzība un tiesu varas autoritātes un objektivitātes aizsardzība.

Augstākā tiesa lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā analizējusi ne tikai Latvijas tiesisko regulējumu, bet arī starptautiskajos tiesību aktos un citu valstu tiesiskajā regulējumā ietvertās normas attiecībā uz pieeju informācijai par tiesnešu disciplinārlietām.

Lēmumā norādīts – lai arī Latvijas Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma grozījumu, ar kuriem likumā tika iekļauts 11.⁶pants, izstrādes materiāli nesniedz skaidru priekšstatu par apsvērumiem, kādēļ Latvijā pieņemtais tiesiskais regulējums ir tieši tāds, var prezumēt, mērķis ir bijis nodrošināt zināmu diskrētumu tiesu varas autoritātes sargāšanas dēļ (kas attiecībā uz izmeklēšanas sākumposmu atbilstu Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatprincipiem), kā arī fizisko personu datu aizsardzību.

Tāpat Augstākā tiesa lēmumā vērtējusi tiesiskā regulējuma atbilstību sasniedzamajam mērķim un tā lietderīgo iedarbību un nonākusi pie secinājuma, ka tas ne tikai nav sasniegts, bet pat panāk pretēju rezultātu. 

Kā rāda publikācijas plašsaziņas līdzekļos, informācija par konkrētu tiesnešu iespējamo disciplinārpārkāpumu parasti nonāk preses pārstāvju rīcībā – tātad valsts nav nodrošinājusi, ka informācija, kuras izplatīšanai ir jātiek ierobežotai, tiešām netiktu izplatīta. Ja šādos apstākļos kompetentās amatpersonas liedzas atklāt informāciju par sūdzības vai disciplinārlietas virzību, sabiedrībai pamatoti var rasties iespaids, ka tieslietu sistēmu pārstāvošās amatpersonas, kurām atbilstoši dienesta pienākumiem ir pieeja šādai informācijai un noteikta ietekme uz iespējamo sūdzību izskatīšanu un izmeklēšanas virzību, informāciju cenšas slēpt.

Vēl jo dīvaināka šāda informācijas neatklāšana var šķist apstākļos, kad šīs kompetentās amatpersonas informāciju (sūdzības) par konkrētu tiesnesi ir jau saņēmušas reizē ar sabiedrības pārstāvjiem vai pat sekojot publikācijām plašsaziņas līdzekļos. Iespējami gadījumi, kad sabiedrība vēl pirms kompetentajām amatpersonām ir lielā mērā informēta par iespējamu disciplinārpārkāpumu.

Kā piemēri lēmumā norādītas nesen publicētas ziņas plašsaziņas līdzekļos. Kā uzrāda minētās publikācijas, sabiedrība un prese ir pietiekami aktīva un informēta par tiesnešu rīcību un par konkrētiem bažas raisošiem gadījumiem, un informācijas ierobežošana tālākā notikumu gaitā varētu radīt informācijas izkropļojumus un šaubas par lietas izmeklēšanas objektivitāti.

Augstākajā tiesā izskatāmajā lietā Administratīvā apgabaltiesa konstatējusi Tieslietu ministrijas prettiesisku rīcību, izpaužot informāciju par jau ierosinātu, bet vēl neizskatītu disciplinārlietu pret pieteicēju, kā arī par plānotu disciplinārlietas ierosināšanu pret pieteicēju. Skatot lietu, Augstākā tiesa nonākusi pie secinājuma, ka minētā norma neatbilst Satversmei. Tā kā normas atzīšana par neatbilstošu Satversmei pavērtu ceļu vērtējumam par to, vai un kā Tieslietu ministrijai bija jāapsver un vai tā apsvēra informācijas sniegšanas nepieciešamību, tas varētu ietekmēt iznākumu šajā lietā, tāpēc Augstākā tiesa apturēja tiesvedību lietā.