Savā 2007. gada 20. februārī Tiesā iesniegtajā pieteikumā P.Avotiņš (turpmāk – iesniedzējs) sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.pantā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu, tai skaitā pušu līdztiesības principa, pārkāpumu. Iesniedzējs uzskatīja, ka šo pārkāpumu veidoja Latvijas tiesas lēmums atzīt un izpildīt Latvijā Kipras tiesas spriedumu, kurš tika pieņemts iesniedzējam klāt neesot un kas uzlika viņam pienākumu atmaksāt aizdevumu. Lēmums par Kiprā taisītā sprieduma atzīšanu un izpildi Latvijā tika pieņemts, piemērojot Eiropas Savienības (ES) tiesību normas, proti, ES Padomes 2000. gada 22. decembra regulu (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Briseles I Regula).

Lietas pamatā ir strīds par 1999. gada notikumiem, kad iesniedzējs, kas darbojās kā investīciju konsultants, aizņēmās no Kipras kompānijas 100 000 USD, strīdu atrisināšanā atzīstot Kipras tiesu jurisdikciju. Tā kā noteiktajā termiņā iesniedzējs aizdevumu neatmaksāja, aizdevējs vērsās Kipras tiesā, nosūtot pavēsti uz aizdevuma līgumā norādīto adresi. 2004. gada maijā Kipras tiesa apmierināja prasību, un 2005.gadā aizdevējs vērsās Latvijas tiesās, lūdzot šo Kipras tiesas spriedumu atzīt un izpildīt Latvijā. Tiesvedības rezultātā Augstākās tiesas Senāts, piemērojot Briseles I Regulu, apmierināja aizdevēja prasību, un tika izdots izpildu raksts par parāda piedziņu.

Ar 2014. gada 25. februāra Tiesas palātas spriedumu (četras balsis „par” un trīs „pret”) šajā lietā netika atzīts Konvencijas 6. panta pārkāpums. Pamatojoties uz iesniedzēja iesniegto apelāciju, lieta tika nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palāta 17 tiesnešu sastāvā.

Arī Tiesas Lielā palāta (ar 16 balsīm „par” un vienu „pret”) atzina, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 6. panta pārkāpums. Saskaņā ar Konvencijas 44. panta 1. punktu Tiesas Lielās palātas spriedums ir galīgs.

Iesākumā Tiesas Lielā palāta atzīmēja, ka šī ir pirmā reize, kad Tiesai ir jāvērtē tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju ievērošana lietā par savstarpēju spriedumu atzīšanu ES regulējuma, proti, Briseles I Regulas ietvaros. Tā kā iesniedzējs bija norādījis, ka Augstākās tiesas Senāta lēmums pārkāpa Briseles I Regulas 34. panta 2. daļu un arī atbilstošās Civilprocesa likuma normas, Tiesa uzsvēra, ka Briseles I Regulas interpretācija un piemērošana, pirmkārt, bija Eiropas Savienības tiesas (EST) kompetencē, un, otrkārt, nacionālo tiesu, kuras īstenoja regulas piemērošanu, ziņā. Tādēļ Tiesa šajā lietā ir tiesīga vērtēt tikai to, vai Augstākās tiesas Senāta lēmums atbilda Konvencijas 6.panta prasībām.

Pievēršoties šim vērtējumam, Tiesa vēlreiz atgādināja, ka, piemērojot ES tiesības, Konvencijas dalībvalstīm ir saistoši no Konvencijas izrietošie pienākumi. Šie pienākumi ir jāvērtē, piemērojot “līdzvērtīgās aizsardzības” prezumpciju jeb tā saukto Bosforas (Bosphorus) prezumpciju, proti, ka ES garantētā pamattiesību aizsardzība principā ir līdzvērtīga Konvencijas nodrošinātajai, īpaši ņemot vērā ES pastāvošo kontroles mehānismu – iespēju vērsties ar prejudiciāla nolēmuma lūgumu EST. Tiesa atgādināja, ka “līdzvērtīgās aizsardzības” prezumpcijas piemērošanai, izskatot sūdzības par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem, ir divi priekšnoteikumi: pirmkārt, nacionālajām iestādēm un tiesām nav bijusi rīcības brīvība, un, otrkārt, ir pilnībā izmantoti ES kontroles mehānismi. Attiecībā uz pirmo priekšnoteikumu Tiesa norādīja, ka Briseles I Regulas 34. panta 2. daļas piemērošanā Augstākās tiesas Senātam nebija nekādas rīcības brīvības, jo šī norma šauri definē situācijas, kad iespējams atteikt citā valstī taisīta sprieduma atzīšanu un izpildi. Savukārt attiecībā uz otro priekšnoteikumu Tiesa norādīja, ka iesniedzējs pats nebija lūdzis Senātu vērsties ar prejudiciāla nolēmuma lūgumu EST, kā arī nebija norādījis uz attiecīgās normas interpretācijas problēmām vai neatbilstību pamattiesībām. Tāpēc Tiesa secināja, ka “līdzvērtīgās aizsardzības” prezumpcija ir piemērojama šajā lietā un ka Augstākās tiesas Senātam bija jāīsteno tās saistības, kas Latvijai izrietēja no dalības ES.

Tiesa turpinājumā atzīmēja, ka Briseles I Regulas pamatā ir savstarpējās atzīšanas mehānisms, kas balstās uz ES dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principa. Tomēr šādas savstarpējās sadarbības ietvaros radīto mehānismu piemērošana nedrīkst pārkāpt Konvencijā garantētās personu pamattiesības, un dalībvalstu tiesām ir jābūt tiesīgām pārbaudīt, vai pamattiesību aizsardzība nav bijusi acīmredzami nepilnīga. Tiesa atzina, ka savstarpējās atzīšanas mehānisma ietvaros vienas dalībvalsts tiesai bija jāpieņem, ka otrā dalībvalstī pamattiesības bija pienācīgi nodrošinātas, tāpēc, ņemot vērā to, ka Augstākās tiesas Senātam trūka rīcības brīvības, Tiesai bija jāvērtē, vai šajā lietā piemērotais savstarpējās atzīšanas mehānisms nodrošināja pietiekamu Konvencijā garantēto tiesību aizsardzību.

Tiesa norādīja, ka Briseles I Regulā noteiktais pārsūdzības pienākums jeb pienākums izmantot nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības mehānismus, pirms atsaukties uz regulā paredzētajiem neatzīšanas pamatiem, faktiski atbilst Konvencijā iestrādātajiem pieņemamības kritērijiem, un pats par sevi nav uzskatāms par problemātisku no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesa gan uzsvēra, ka iesniedzējs bija sūdzējies Senātam, ka viņš nebija saņēmis informāciju par Kipras tiesas sēdi un Kipras tiesas spriedumu, un tādēļ Senātam bija ne tikai jānorāda iesniedzējam, ka viņš nebija pārsūdzējis Kipras tiesas spriedumu, bet bija arī detalizētāk jāvērtē, vai šāda iespēja praksē vispār pastāvēja. Neskatoties uz šo trūkumu Latvijas procesā, Tiesa secināja, ka Kipras tiesību sistēma paredzēja ļoti reālu un pieejamu iespēju pārsūdzēt Kipras tiesas spriedumu vēl pēc tam, kad iesniedzējs par to bija uzzinājis, taču iesniedzējs pat nebija mēģinājis šīs tiesības izmantot. Tāpēc Tiesas Lielā palāta atzina, ka pamattiesību aizsardzība šajā lietā nebija uzskatāma par acīmredzami nepilnīgu, un tādēļ neizslēdza “līdzvērtīgās aizsardzības” prezumpcijas piemērošanu šajā lietā.

Tiesvedības ietvaros Lielajā palātā kā trešās puses bija iesaistījušās Igaunijas un Kipras valdības, Eiropas Komisija un nevalstiskā organizācija “AIRE centrs”. Tiesas Lielās palātas spriedumam ir pievienots viena tiesneša atsevišķais nepiekrītošais viedoklis, kurā tiesnesis uzskata, ka šajā lietā ir noticis Konvencijas 6. panta pārkāpums.

Pilns 2016. gada 23. maija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17502/07) un sprieduma pasludināšanas datums (23/05/2016).

Fakti lietā Avotiņš pret Latviju

Pieteikuma iesniedzējs Pēteris Avotiņš ir investīciju konsultants.

1999. gada 4. maijā iesniedzējs kā aizņēmējs un „F.H.Ltd” kā aizdevējs Kiprā noslēdza līgumu par aizdevumu 100 000 USD apmērā. Kā apliecinājumu aizdevuma summas saņemšanai iesniedzējs parakstīja parāda apliecinājuma aktu, kas tika noformēts liecinieka klātbūtnē. Tajā kā adrese tika norādīta G. iela 4, Rīga, Latvija. Puses vienojās, ka visi strīdi saistībā ar aizdevumu ir pakļauti Kipras Republikas likumiem un tiesu jurisdikcijai.

Tā kā parāda apliecinājuma aktā noteiktajā termiņā iesniedzējs aizdevuma atmaksu neveica, 2003. gadā „F.H.Ltd” vērsās Limasolas (Kipra) tiesā, lai piedzītu aizdevuma summu. 2003. gada vasarā Limasolas tiesa izsniedza rīkojumu, kas ļāva aizzīmogot un nosūtīt iesniedzējam pavēsti par ierašanos tiesā. Saskaņā ar šo rīkojumu tika sagatavota speciāli apstiprināta pavēste, kas noteica, ka iesniedzējam bija jāierodas tiesā desmit dienu laikā pēc pavēstes saņemšanas. Kā iesniedzēja adrese tika norādīta apliecinājuma aktā minētā adrese.

Tā kā iesniedzējs neuzturējās Kiprā, 2003. gada septembrī „F.H.Ltd” iesniedza Limasolas tiesā pieteikumu, lūdzot tiesu izdot rīkojumu, kas ļautu nosūtīt iesniedzējam pavēsti par ierašanos tiesā uz apliecinājuma aktā norādīto adresi, divkārt ierakstītā vēstulē, ar norādi, ka iesniedzējam jāierodas tiesā trīsdesmit dienu laikā no pavēstes piegādes datuma.

2004. gada 24. maijā Limasolas tiesa izskatīja lietu, iesniedzējam klāt neesot, un pieņēma nolēmumu, ar kuru apmierināja „F.H.Ltd” prasības.

2005. gada 22. februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā tika iesniegts „F.H.Ltd” pieteikums par Limasolas tiesas 2004.gada 24.maija nolēmuma atzīšanu un izpildi.

2006. gada 27. februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa apmierināja „F.H.Ltd” prasību. 2006.gada 3.martā tiesas lēmums tika nosūtīts iesniedzējam. Tomēr pēc laika Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā tika atgriezta atpakaļ iesniedzējam sūtītā vēstule ar norādi, ka vēstules glabāšanas laiks bija beidzies un adresāts netika sūtījumu pieprasījis.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto, par augšminētajiem nolēmumiem viņš bija uzzinājis tikai 2006. gada jūnijā, kad tiesā iepazinās ar lietas materiāliem, pēc tiesu izpildītāja paziņojuma par parādu nokārtošanu saņemšanas. Tā rezultātā, 2006. gada 22. jūnijā iesniedzējs iesniedza blakus sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu un pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu. Iesniedzējs, cita starpā, apgalvoja, ka „F.H.Ltd” nebija pierādījis, ka iesniedzējam savlaicīgi un pienācīgā kārtā bija paziņots par lietas izskatīšanas laiku un vietu, jo Limasolas tiesas pavēste tika nosūtīta uz apliecinājuma aktā minēto adresi, kurā iesniedzējs nekad nebija dzīvojis vai atradies. Iesniedzējs apgalvoja, ka Kipras un Latvijas advokāti, ar kuriem viņš bija sadarbojies, nepārprotami zināja par viņa darba vietas adresi, bet to apzināti bija slēpuši.

2006. gada 2. oktobrī Rīgas apgabaltiesa atcēla Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu par ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi. Savu lēmumu tiesa pamatoja ar to, ka nebija iesniegti pierādījumi par Limasolas tiesas nolēmuma stāšanos spēkā un nebija izpildītas ES Padomes 2000. gada 22. decembra regulas (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Briseles I Regula) prasības.

2006. gada decembrī „F.H.Ltd” iesniedza blakus sūdzību.

Ar 2007. gada 31. janvāra Augstākās tiesas Senāta lēmumu „F.H.Ltd” pieteikums tika apmierināts. Tiesa konstatēja, ka no lietas materiāliem izrietēja, ka Limasolas tiesas spriedums bija stājies likumīgā spēkā, jo lietas dalībnieki ar saviem paskaidrojumiem bija apliecinājuši, ka nolēmums nebija pārsūdzēts. Tiesa atzīmēja, ka, tā kā iesniedzējs Limasolas tiesas nolēmumu nebija pārsūdzējis, nebija būtiskas nozīmes viņa pārstāvja argumentiem par to, ka iesniedzējam netika pienācīgi paziņots par lietas izskatīšanu ārvalsts tiesā. Tāpēc Augstākās tiesas Senāts atzina, ka Limasolas tiesas 2004. gada 24. maija nolēmums ir atzīstams un izpildāms Latvijā.