Izskatāmajā lietā pieteicēja kopā ar aizbilstamo, kas ir pieteicējas mazmeita, dzīvo Īrijā, ir pensionāre, kura saņem Latvijas pensiju, un nav nodarbināta Īrijā. Saņēmusi informāciju, ka pieteicēja ar aizbilstamo dzīvo Īrijā un mazmeita tur mācās skolā, Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra nolēma pārtraukt pieteicējai pabalsta aizbildnim par bērna uzturēšanu un atlīdzības par aizbildņa pienākuma pildīšanu izmaksu, kā arī pieprasīja atmaksāt pārmaksātos valsts sociālos pabalstus.

Lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai Augstākā tiesa norāda – lai noskaidrotu to, vai aģentūra pamatoti pārtrauca pieteicējai izmaksāt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, izskatāmajā lietā ir jāpiemēro Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa un 20. panta pirmās daļas 2. punkts (turpmāk – apstrīdētās normas), jo minētās normas definē personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts sociālo pabalstu.

Ja valsts ir paredzējusi likumā tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam. Augstākās tiesas ieskatā, Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības konkrētajā gadījumā tiek nesamērīgi ierobežotas tāpēc, ka likumdevējs bez pamatota iemesla izstrādājis regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi un tādējādi pārkāpj vienlīdzības principu.

Aizbildņa un aizbilstamā dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmē aizbildnības spēkā esību, tās uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu. Līdz ar to aizbildņa pienākumu apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā dzīvesvietas maiņas. Tādējādi aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanās uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti neietekmē Latvijā nodibinātu aizbildnības statusu. Respektīvi, bez vecāku gādības palikušais bērns arī pēc pārcelšanās uz citu valsti turpina palikt Latvijas valsts pārvaldes iestāžu rūpju lokā un valstij ir jāgādā, lai aizbildnība pienācīgi turpinātos.

Apstrīdētās normas liedz ārvalstīs dzīvojošam aizbildnim atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu piešķiršanu valsts sociālā pabalsta veidā. Tādējādi apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi pret noteiktu personu grupu atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna patstāvīgā dzīvesvieta.

Apstrīdētajās normās noteiktā prasība ir vērsta uz to, lai ierobežotu valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras nav saistītas ar Latvijas valsti. Tādējādi tiek nodrošināta sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana. Gadījumā, ja katrs no bērna vecākiem vai aizbildņiem strādā un/vai dzīvo citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ir jāievēro koordinējošās Eiropas Savienības tiesību normas, tostarp Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, (turpmāk – regula Nr. 1408/71), kuru mērķis ir novērst piemērojamo tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus. Lai novērstu sociālo pabalstu nepamatotu pārklāšanos, regula Nr. 1408/71 paredz prioritātes noteikumus gadījumā, ja pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem un saskaņā ar ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts tiesību aktiem.

Līdz ar to apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Vienlaikus Augstākajai tiesai nav pārliecības, ka šāds leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo, kā jau tika minēts, bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti paliek saikne ar Latviju, jo tieši Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina uzraudzīt Latvijā nodibinātu aizbildnību.

Augstākā tiesa nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo Latvijā, un tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo ārvalstīs. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu ir vērsta uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bērnu, kuri palikuši bez vecāku gādības, aprūpē. Tās mērķis ir finansiāli motivēt personas uzņemties aizbildniecību. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.