Senāts, pārbaudījis apgabaltiesas spriedumu un pieteicējas argumentus, atzīst, ka apgabaltiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Tajā izvērsti un saprotami izskaidrots, kādēļ tiesa atzinusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu par pamatotu. Senāts atzīst par pareizu apgabaltiesas sniegto skaidrojumu, kāpēc lietā nav konstatējami tādi apstākļi, kas varētu tikt uzskatīti par pieteicējas terminētu prombūtni likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk – Nepilsoņu likums) izpratnē. Senāta spriedums nav pārsūdzams.

Senāts jau agrāk līdzīgā lietā bija secinājis, ka nav atzīstams, ka persona ir ieguvusi nepilsoņa statusu, kad ziņas par viņu iekļautas Iedzīvotāju reģistrā, un ka personas veiktā ziņu sniegšana iekļaušanai Iedzīvotāju reģistrā uzskatāma par ziņu sniegšanu, lai iegūtu nepilsoņa statusu.

Nepilsoņa statuss tika ieviests ar Nepilsoņu likumu, pirms tam tāds statuss nepastāvēja. Tādēļ šādu statusu nebija iespējams iegūt pirms Nepilsoņu likuma spēkā stāšanās. Ziņas par pieteicēju iekļautas Iedzīvotāju reģistrā 1993. gada 4. februārī, no Latvijas viņa izbrauca 1994. gada 1. martā, bet Nepilsoņu likums stājās spēkā 1995. gada 9. maijā. Līdz ar to pieteicēja nevarēja iegūt Nepilsoņa statusu līdz ar ziņu par viņu iekļaušanu Iedzīvotāju reģistrā.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti norādījusi, ka jautājumā par nepilsoņa statusa iegūšanu izšķirošs faktors ir personas pašas griba šādu statusu iegūt. Izskatāmajā lietā nav konstatēti tādi apstākļi, kas pieteicējai, uzturoties ārpus Latvijas, traucēja vērsties attiecīgajā Latvijas valsts pārstāvniecībā, lai paustu savu gribu saņemt Latvijas nepilsoņa pasi. Apstāklis, ka pieteicēja uzturas kādā valstī nelegāli un tāpēc izvairās sazināties ar valsts iestādēm, nav uzskatāms par tādu faktoru, kas viņai dotu tiesības prasīt atkāpes no tiesību normās noteiktajām prasībām, lai iegūtu Latvijas nepilsoņa statusu.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Pieteicēja, kura nelegāli uzturas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), pieteikumā tiesai norādījusi, ka viņa vēlas atgriezties Latvijā – valstī, kurā viņa ir dzimusi un pirms aizbraukšanas uz ASV 1994. gadā dzīvojusi 41 gadu, saglabājot Latvijā reģistrētu dzīvesvietu. Pieteicēja tiesai apliecinājusi, ka uz 1992. gada 1. jūliju ir pastāvīgi dzīvojusi Latvijā, viņa nav un nav bijusi nevienas valsts pilsone, ir dzimusi Rīgā un ir bijušās PSRS pilsone ar Latvijas Republikas iedzīvotāja personas kodu. Latvijā dzīvo viņas ģimene – māte un meita. Tāpat viņa skaidro, ka nelegālā uzturēšanās ASV negarantē pieteicējai uzturēšanās atļaujas saņemšanu ASV. Pieteicējas ieskatā, viņa šobrīd atrodas terminētā prombūtnē Nepilsoņu likuma  1. panta pirmās daļas izpratnē.

Administratīvā apgabaltiesa pieteicējas pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma atcelšanu noraidīja. 

Augstākā tiesa lietu izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-87/2019; A420200815).