I. Jautājuma vispārīgs apskats

Neviens likums nav ideāls, arī Kriminālprocesa likums¹ (KPL) nav izņēmums. Tomēr svarīga nozīme ir pareizai likuma izpratnei un piemērošanai. Ja pareizo likuma izpratni un piemērošanu papildina likuma normu pilnveide, tas var veicināt iespējami efektīvu attiecīgā likuma darbību.

Pirmstiesas procesa kontroles veidus un svarīgumu uzsver vairākas Eiropas Padomes rekomendācijas, piemēram, rekomendācija Nr. R (95)12 "Par kriminālās justīcijas vadīšanu", rekomendācija Nr. R (85)11 "Par cietušā stāvokli krimināltiesību un kriminālprocesa ietvaros", rekomendācija Nr. R (87)18 "Par dalībvalstu kriminālās justīcijas vienkāršošanu".²

Latvijas juridiskajā literatūrā līdz šim minētajai problēmai pietiekama uzmanība vēl nav veltīta. Tiesa, publicēti G. Kūtra raksti un V. Gailītes raksts saistībā ar izmeklēšanas tiesnešu kompetenci.³ Arī raksta autore iepriekš pievērsusies šim tematam saistībā ar aizdomās turētās personas tiesību nodrošināšanu.⁴ Turpretim citu valstu juridiskajā literatūrā kontroles nodrošināšana pirmstiesas procesā piesaistījusi plašāku zinātnieku uzmanību, un šeit kā paraugu var minēt A. Panomarjova (A. Panomarjovas) un T. Rudzka (T. Rudzkis), R. Merkeviča (R. Merkevičius), V. Ka­šepova (В. Кашепов), I. Petruhina (И. Петрухин), A. Jarmiša (А. Ярмыш), K. Roksina (K. Roxin), B. Šīnemaņa (B.Schünemann) un citu autoru ieguldījumu.

II. Izmeklēšanas kontroles veidi

Uzmanīgi caurskatot Latvijas tiesīb­aizsardzības iestāžu reglamentējošos normatīvos tiesību aktus, jāsecina, ka tajos ir iestrādāts pirmstiesas izmeklēšanas kontroles mehānisms, lai gan tas iedalāms divās daļās: procesuālā un neprocesuālā kontrole.

Par procesuālās kontroles tiesību avotu uzskatāms Kriminālprocesa likums, turpretim no neprocesuālās kontroles tiesību avotiem var minēt Valsts kontroles likumu, Iekšējā audita likumu, Satversmes tiesas likumu, Tiesībsarga likumu u. c.

1. Izmeklēšanas neprocesuālā kontrole

Visupirms gan jānorāda, ka Latvijā nav speciāla likuma, kas vienkopus reglamentētu dažādu tiesībaizsardzības darbības veidu, tostarp kriminālprocesuālās izmeklēšanas, neprocesuālo kontroli. Tādi likumi darbojas dažās citās valstīs, piemēram, Ukrainā spēkā ir 2003. gada 19. jūnija likums "Par demokrātisko pilsonisko kontroli pār Militāro organizāciju un valsts tiesībaizsardzības iestādēm" (kriev. –"О демократическом гражданском контроле над Военной организацией и правоохранительными органами государства"). Saskaņā ar šo likumu Ukrainā pilsoniskās kontroles mehānismā ietilpst vairākas valsts un sabiedriskās institūcijas – Augstākā dome (kriev. – Рада), Valsts domes pilnvarotais cilvēktiesībās, prezidents, Nacionālās drošības un aizsardzības padome, Ministru kabinets, izpildu varas institūcijas noteikto pilnvaru ietvaros, vietējās pašvaldības institūcijas, prokuratūra, tiesas, pilsoņi un pilsoniskās organizācijas, kā arī plašsaziņas līdzekļi.

A. Jarmišs raksta, ka pilsoniskā kontrole būtu saprotama kā tādu attiecību noregulējums starp policiju / miliciju un sabiedrību, kad pamata demokrātijas un cilvēka tiesību un brīvību nodrošinājuma principi, salīdzinot ar policijas aroda principiem, ir galvenie. Pilsoniskās kontroles mehānisms, uzskata A. Jarmišs, ir svarīgs elements sistēmas noturēšanai un sabiedrības pretsvara nodrošināšanai attiecībās ar valsts tiesībaizsardzības institūcijām.⁵

Atsevišķas valsts iestādes, tostarp tiesībaizsardzības iestādes, pārbauda Valsts kontrole (balstoties uz 2002. gada "Valsts kontroles likumu", tā pārbauda darījumu un darbības atbilstību normatīvajiem aktiem, veicot finanšu un lietderības revīzijas) un iestāžu iekšējā audita struktūrvienības auditori (atbilstoši 2002.