Pirmstiesas procesā procesa virzītājs var atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu ar savu lēmumu, ja mantas īpašnieks iepriekš pieteicis mantas zudumu un pēc atrašanas, novēršot saprātīgas šaubas, pierādījis savas tiesības (KPL 356. panta otrās daļas 2. punkts), kā arī par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa laikā var lemt KPL 59. nodaļas procesā.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu var tikt izdalīts KPL 59. nodaļas kārtībā, ja objektīvu iemeslu dēļ tuvākajā laikā nevar izlemt jautājumus par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu kopā ar jautājumiem par personas vainu vienā procesā. Šāda rīcība pirms­tiesas kriminālprocesā ir vērsta uz to, lai pēc iespējas ātrāk liegtu personām izmantot nelikumīgi iegūtos labumus,¹ citiem vārdiem, tai ir preventīvais mērķis. KPL 59. nodaļas procesa veikšana aizsargā arī cietušās personas tiesības un likumiskās intereses, ja nav iespējams mantu atdot cietušajam saskaņā ar KPL 356. panta otrās daļas 2. punktu. Cits KPL 59. nodaļas procesa mērķis ir procesuālās ekonomijas princips, kura rezultātā tiek samazināti izdevumi, kas saistīti ar izņemtas noziedzīgi iegūtas mantas uzglabāšanu.

Pēc mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu var lemt par rīcību ar to: noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu (KPL 357. pants) vai konfiskāciju (358. pants). Rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu palīdz atjaunot sociālo taisnīgumu sabiedrībā,² ar noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības vai konfiskāciju tiek novērsta personas mantas palielināšanās, kuru tiesību normas atzīst par neattaisnotu. Mantisko jautājumu izlemšana aizsargā atsevišķu indivīdu tiesības un visas sabiedrības intereses.

Rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu pirmstiesas procesā, kad objektīvu iemeslu dēļ saprātīgā laika posmā nav iespējams saukt vainīgo pie kriminālatbildības vai nodot krimināllietu tiesai, bet ir pierādījumi par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, ir efektīvs mehānisms, kas vērsts uz noziegumu apkarošanu, kuru izdarīšanas motīvs ir materiāla labuma iegūšana. Neviens nedrīkst iedzīvoties noziedzīgas darbības rezultātā vai izmantot savā labā apstākli, ka vainīgo nevar noskaidrot vai sodīt.³

Krimināllietas mantiskos aspektus var risināt autonomi no jautājumiem par personas vainu KPL 59. nodaļas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Lai risinātu jautājumu par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, jānošķir pierādījumi par personas vainu un pierādījumi par noziedzīga nodarījuma notikumu. Noziedzīga notikuma pierādīšana nozīmē noskaidrot nodarījuma laiku, vietu, veidu un citus apstākļus, proti, noziedzīga nodarījuma pierādīšana nozīmē pierādīt faktus, kas raksturo noziedzīgā nodarījuma objektu un tā objektīvo pusi. Apsūdzētā vaina ietver apstākļus, kuri raksturo subjektu un subjektīvo pusi. Lai pierādītu apsūdzētā vainu, sākumā jāpierāda, ka tieši konkrēta persona veikusi attiecīgās darbības, bet pēc tam jāpierāda, kādā vainas formā īstenota noziedzīgā darbība (bezdarbība), vēlams, bet atsevišķos gadījumos obligāti pierādāms faktors ir arī nodarījuma motīvs un mērķis.⁴

Fakta konstatēšana, ka noticis noziedzīgs nodarījums, ir svarīgs priekšnosacījums, lai veiktu procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Ja nav noticis noziedzīgs nodarījums, nevar būt runa par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, piemēram, personai tiek inkriminēta izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas saskaņā ar Krimināllikuma 218. panta otro daļu, bet aizdomās turētais nepiekrīt, apgalvojot, ka maksājis nodokļus citā valstī, kur arī veic savu komercdarbību. Cits gadījums: ja trūkst pierādījumu, ka tieši aizdomās turētais veicis krāpnieciskas darbības, savukārt pats krāpšanas fakts ir pierādīts.

No tā izriet vēl viens būtisks secinājums: nav svarīgi, ka kriminālprocesā, no kura materiāli par noziedzīgi iegūtu mantu nodalīti, personai nevar tikt uzrādīta apsūdzība.