Latvijas krimināltiesībās strikti tiek nodalīts noziedzīga nodarījuma subjektīvo pazīmju kopums, kas raksturo nodarījuma subjektu un viņa subjektīvo attieksmi pret nodarījumu, no noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm (objekta un objektīvās puses). Tajā pašā laikā krimināltiesību teorija nodala noziedzīga nodarījuma subjektu raksturojošās pazīmes no subjektīvās puses pazīmēm.

Ja juridiskajā literatūrā salīdzinām noziedzīga nodarījuma subjekta un subjektīvās puses jēdzienus pēc tām pazīmēm, kas iekļautas šajos jēdzienos, rodas jautājums, vai šajos jēdzienos iekļautās pazīmes pamatoti attiecinātas uz noziedzīga nodarījuma subjektu vai raksturo nodarījuma subjektīvo pusi.

Latvijas krimināltiesību mācību literatūrā, analizējot konkrētu noziedzīgu nodarījumu sastāvus, noziedzīga nodarījuma subjekts tiek formulēts kā fiziska un pieskaitāma persona, kura līdz nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Nedaudz izvērstāks nodarījuma subjekta jēdziens sniegts jaunajā mācību grāmatā "Krimināltiesības. Vispārīgā daļa": noziedzīga nodarījuma subjekts ir prettiesisko darbību izdarījusī fiziska un pieskaitāma persona, kura uz nodarījuma izdarīšanas dienu ir sasniegusi Krimināllikumā paredzētu vecumu, un līdz ar to viņu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir pamats saukt pie kriminālatbildības.¹

Pēc būtības šajos formulējumos nav minētas nekādas atšķirīgas pazīmes, kas raksturo noziedzīga nodarījuma subjektu. Tādas pazīmes ir:

1) tā ir fiziska persona;

2) pieskaitāma persona;

3) tā ir sasniegusi vecumu, no kura iestājas kriminālatbildība;

4) persona ir izdarījusi Krimināllikumā (KL) paredzētu noziedzīgu nodarījumu, kas gan pirmajā gadījumā īpaši nav ticis uzsvērts, taču no satura izriet.

Salīdzinājumam minēšu dažus ārvalstu juridiskajā literatūrā dotus nodarījuma subjekta jēdziena formulējumus, parādot tajos iekļautās pazīmes.