Erlens Kalniņš*, zvērināta advokāta palīgs, LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras asistents, — "Latvijas Vēstnesim"

Ar darba līgumu nodibinātās darba tiesiskās attiecības pēc vispārīgā principa ir ilgstošas (turpinātas) saistību tiesiskās attiecības, kas ir vērstas nevis tikai uz vienreizēju darbinieka un darba devēja savstarpējo saistību izpildījumu, bet gan uz šo saistību turpmāku sistemātisku (periodisku) abpusēju izpildījumu, ciktāl minētās attiecības netiek izbeigtas. Bez tam, pildot savu saistību, darbinieks parasti izmanto darba devējam piederošu darba aprīkojumu (sk. DLK 126.p.1. un 4.d., sal. CL 2186.p.), turpretī uzņēmējs (pārvadātājs, graudnieks) šim nolūkam parasti izmanto savu darba aprīkojumu (tas attiecībā uz graudniecības un uzņēmuma līgumu tieši izteikts attiecīgi CL 2196. un 2212.p.)

No tiesiski socioloģiskā viedokļa darba tiesiskajām attiecībām zināmā mērā raksturīgs sabiedrības līguma elements (sal. CL 2241.p.) — darba devējs un darbinieks savās interesēs bieži vien ir vienoti, jo sevišķi attiecībā uz darba devēja "saimniecības" (uzņēmuma) labklājību, no kā savukārt ir atkarīgi gan darba devēja ienākumi, gan darbinieka darba samaksas apmērs un darba vietas stabilitāte7. Visbeidzot, ciktāl darbinieks nolīgto darba pienākumu veikšanai iestājas (iekļaujas) darba devēja "saimniecībā" (uzņēmumā kā darba kolektīvā), viņa statusu raksturo piederība pie šīs "saimniecības"8 (attiecībā uz darbinieka statusam tuvo graudnieka statusu sal. CL 2196. un turpm.p.9).

3. Tādējādi visos gadījumos, kad pastāv šaubas par to, vai konkrētais līgums, kura priekšmets ir zināma darba veikšana par noteiktu atlīdzību, uzskatāms par darba līgumu, nepieciešama rūpīga visu šā līguma elementu analīze (jo īpaši no darbinieka pakļaušanās noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem viedokļa), kas līguma rakstveida formas trūkuma dēļ, protams, var būt visai apgrūtināta.