Kā izriet no Valsts prezidentam adresētās vēstules, juristi jēdzienam "necenzēts vārds" ir raduši savu skaidrojumu, kas, pēc viņu domām, dod iemeslu nopietnām pārdomām un nepieciešamībai aktīvi rīkoties. Kā uz šo problēmu raugās valodnieki?

Saprotu juristu rūpes un satraukumu, jo tie vēlas ieviest skaidrību savā terminoloģijā, lai, kā jau tas norādīts Bunkas kunga vēstulē, atrisinātu juridiska rakstura problēmas, kas saistās ar attiecīgo Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantu. Šķietamās problēmas būtība ir tāda, ka konkrētā panta formulējumā ir ietverts arī jēdziens "lamāšanās ar necenzētiem vārdiem", taču, raugoties no valodnieku skatupunkta, terminoloģiski necenzētie vārdi nav tie visrupjākie, jo praksē ir tā saucamie vulgārismi, kas ir daudzkārt rupjāki. Tādēļ publiski izskanēja arī tādi apgalvojumi, ka valodnieki par necenzētiem atzīst tādus vārdus kā, piemēram, padauza un slampa, taču daudzkārt rupjākos ne.

Diemžēl jāatzīst, ka šie jautājumi tiek kļūdaini interpretēti, un šai sakarā gribētu mest akmeni tieši žurnālistu lauciņā. Proti, kā izriet no mūsu aģentūras sagatavotā skaidrojuma juristu apvienībai, latviešu valodā, raksturojot lamu vārdus, tiek izmantoti dažādi termini, un necenzētie vārdi ir tikai viens no tiem. Tātad "lamu vārdi" ir daudz plašāks jēdziens par "necenzētiem vārdiem", jo tas ietver gan šos necenzētos vārdus, gan arī vēl citus – tabu un vulgārismus, tostarp leksiskos un stilistiskos. Līdz ar to valodnieki neuzskata, ka arī šie dažādie publiski piesauktie nepieklājīgo un rupjo vārdu piemēri ir atbalstāmi normālā saziņā, taču terminoloģiski tos nevaram saukt par necenzētiem vārdiem, jo tie vienkārši piederas citam terminam.

Piemēram, arī juristiem ir jēdziens "dokumenti", ar ko varētu apzīmēt gan oficiālo korespondenci, gan līgumus, gan maksājumus apliecinošus dokumentus un tamlīdzīgi. Lai arī tie visi ir dokumenti, grupējot pēc noteiktas sistēmas, jūs taču nevarat līgumu nosaukt par oficiālu korespondenci, jo terminoloģiski tas nozīmē ko citu! Tāpat arī šajā gadījumā – ir necenzēti vārdi un ir citi vārdi, piemēram, tabu jeb tādi, ko pieklājīgi cilvēki savstarpējā saziņā nelieto, teiksim, ģenitāliju apzīmējumus un tamlīdzīgi. Pastāv arī tā sauktie vulgārismi, kas iedalās sīkāk. Piemēram, ja brauc tramvajā un, uzrunājot konkrētu cilvēku, tam saka: tu smirdi kā cūka vai uzvedies kā lops, tad šie vārdi kļūst par stilistiskiem vulgārismiem, bet citādi – ārpus šī īpašā konteksta – ne cūka, ne lops nav uzskatāmi par rupjiem vai lamu vārdiem. Tāpat vēl pastāv arī leksiskie vulgārismi, kurus pieklājīgā runā nav pieņemts minēt, piemēram, mauka.

Tātad rezumējot – ja raugāmies no valodniecības skatupunkta, tad problēma slēpjas apstāklī, ka jēdziens "necenzēts vārds" neaptver visu to, ko vēlas juristi, jo tas ir tikai viens no lamu vārdu paveidiem.

Vai, jūsuprāt, juristu priekšlikums Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantā jēdzienu "necenzēti vārdi" aizstāt ar "nepieklājīga uzvedība" šo problēmu atrisinās?

Pirmkārt, jāteic, ka mūsu, valodnieku, viedokli šai sakarā neviens nav jautājis. Otrkārt, neesmu juriste, taču, manuprāt, šis juristu izvēlētais risinājums arī nav veiksmīgs, lai neteiktu, ka, iespējams, pat vēl neveiksmīgāks par līdzšinējo. Te paveras ļoti plašas interpretācijas iespējas. Piemēram, viens uzskata, ka ir nepieklājīgi staigāt pa zālienu, citam ir iebildumi pret atraugāšanos publiskā vietā, bet vēl kāds domā, ka nav pieklājīgi kauties.

Tādēļ, manuprāt, izvēlētais risinājums nav veiksmīgs. Savukārt, ja ar šiem grozījumiem juristi vēlas novērst juridiskās pretrunas un problēmas, kas izriet no necenzēta vārda jēdziena lietošanas likumā, tad jājautā: kāpēc to nevar aizstāt ar jēdzienu "lamu vārdi"? Šādi, pirmkārt, tiktu aptverts viss rupjo un nepieklājīgo vārdu spektrs, ne tikai viena tā daļa. Otrkārt, no likuma pazustu formulējums "necenzēts", pret ko kontekstā ar Satversmes interpretāciju šobrīd iebilst paši juristi.

Lamu vārdus uzskaitīt nav iespējams

Apvienības juristi arī izteikuši vēlmi pēc oficiāla lamu vārdu saraksta. Vai valodnieki tādu var nodrošināt?

Piesaistot milzīgu speciālistu komandu un strādājot vairākus gadus, teorētiski pieļauju, ka zināma apjoma sarakstu varētu sagatavot. Taču praktiski to neredzu par iespējamu, un tam ir vairāki būtiski argumenti.

Pirmkārt, ir grūti pat apjaust, cik ļoti apjomīgs būtu šāds saraksts, un arī tad diezin vai to varētu saukt par pilnīgu. Piemēram, pirms vairākiem gadiem ir izdota pirmā "Latviešu valodas slenga vārdnīca" (Rīga: Norden AB, 2006.), kurā arī nebūt nav iekļauti visi lamu vārdi.

Diemžēl situācijas ilustrēšanai man šajā intervijā ir jālieto arī rupji un nepieklājīgi vārdi. Tātad šajā vārdnīcā ir iekļauts vārds "pizģecs", un uzskatāms, ka tas ir nepieklājīgs lamu vārds. Taču, ja šo pašu vārdu uzraksta vai izrunā kā "pizdec", kas šajā vārdnīcā nav, – vai tas uzreiz kļūst par pieklājīgu un pieņemamu sarunā? Sacīsiet: nē, taču jurists uzreiz jautās: kur tas minēts, nosauciet avotu!

Tamdēļ, ja gribētu sastādīt šādu oficiālu lamu vārdu sarakstu, tajā katrs vārds būtu jāparedz arī visās iespējamās modifikācijās, citādi šādam sarakstam nav jēgas. Turklāt, ja to nosauksim par oficiālu, bet cilvēks kādu apvainos ar nešaubīgi aizskarošiem vārdiem, kas sarakstā nebūs minēti, jo arī lamu vārdi top no jauna, tad nevienu par to sodīt nevarēs, jo šie izteicieni oficiāli nebūs atzīti par rupjiem un nepieklājīgiem. Tāpat nav skaidrs, kā šajā sarakstā varētu ievietot stilistiskos vulgārismus. Piemēram, čūska ir dzīvnieks un nekā citādi to nosaukt nevar, taču, ja kādu uzrunājot saka: tu esi ļauna čūsku vecene, šim vārdam ir cita nozīme. Vai iekļausim to lamu vārdu sarakstā?

Otrkārt, Latviešu valodas aģentūras rīcībā noteikti nav un nebūs tādi finanšu un cilvēku resursi, lai šādu darbu veiktu. Turklāt jādomā, vai patiesi pašlaik Latvijā tas ir svarīgākais valodas politikas jautājums. Kad iznāca jau pieminētā "Latviešu valodas slenga vārdnīca", sabiedrības vērtējums un reakcija uz šo izdevumu bija ļoti atšķirīga: negatīvi noskaņotie izteica patiesu sašutumu, vai patiešām ir jāiegulda līdzekļi rupjību apkopošanā un popularizēšanā. Mēs šo vārdnīcu izmantojam, turklāt šajos gados tā ir kļuvusi mums par praktisku palīgu ikdienas darbā. Bieži vien, rakstot lingvistiskos atzinumus, tas ir ļoti vērtīgs avots, kur meklēt apliecinājumu lamu vārdu nozīmei vai lietojumam.

Juristiem nav savas individuālās valodas

Darbā redakcijā dažkārt ir situācijas, kurās ar kāda publicēšanai iesniegta raksta autoru vēlamies saskaņot nepieciešamus precizējumus tekstā atbilstoši latviešu valodas normām, bet nonākam strupceļā, jo autors norāda: iespējams, šādi precizējumi patiesi būtu nepieciešami no valodas viedokļa, taču juridiski ir pareizi tā, kā uzrakstīts. Tāpat lielu publicitāti saistībā ar valodniecības un tiesību zinātnes sadursmi ieguva Augstākās tiesas Senāta lieta pērnā gada nogalē, kad tiesa pretēji valodnieku uzskatam nolēma, ka valstij ir jāļauj vecākiem reģistrēt bērniņu ar vārdu Otto, rakstībā izmantojot divus "t", kas ir pretrunā ar valodas pareizrakstības normām. Kā kopumā vērtējat faktu, ka ir situācijas, kurās valodniecības jautājumos galavārdu tomēr saka juristi un ne valodnieki?

Ja nedaudz pakavējamies tieši pie minētās Oto (vai Otto) lietas, tad, protams, valodnieki nekādi nevar piekrist juristu viedoklim. Kas tad ir Otto ar diviem tt – tā ir vārda Oto rakstība vācu valodā! Paraugieties virs Hotel de Rome, – tur kafejnīcas nosaukums kā vēsturisks zīmols Otto Schwarz ir rakstīts vēl šobaltdien! Tā kādreiz rakstīja un vācu valodā vēl tagad raksta.

Bet, par tiesu runājot, līdzīgos gadījumos jau senie romieši bija sapratuši: "Nec Caesar supra grammaticos" ("Pat Cēzars nestāv pāri gramatiķiem"), uzsverot, kas ir valsts varas ziņā un kas nav. Turklāt šim spriedumam ir ļoti tālejošas sekas, jo tas jau neskar tikai konkrēto ģimeni un viņu bērnu. Šīs sekas jūtam savā ikdienas darbā, dzirdot atsauksmes un komentārus: mēs jūs uzvarējām, mēs turpināsim cīnīties! Taču šī cīņa jau notiek nevis pret valodniekiem, bet gan pret latviešu valodu un tās pareizrakstību.

Svarīgi ir izprast, ka šo normu nav uzspieduši valodnieki – tā sakņojas latviešu valodas sistēmā, kas ir izkopta gadsimtiem ilgi, un tagad ar vieglu roku šo sistēmu sāksim graut? Latviešu valodas pareizrakstība nosaka, ka burti b, c, d, f, g, h, k, p, s, t, v un z vārda saknē netiek dubultoti. Latviešu valodā taču nerakstām Attis, accis, takka, matti, assi raggi, lappa, divvi u.tml. Minēšu kaut vai vienu piemēru: kā iemācīsiet bērnam, ka bite, kas lido, ir jāraksta ar vienu t, bet uzvārds Bitte jāraksta ar diviem? Turklāt – ne jau visiem ar uzvārdu Bite, tikai tiem, kas to grib vai ir panākuši tiesas ceļā. Vai vārds (rīta) rasa rakstāms ar vienu s, bet uzvārds Rasa rakstāms pēc vēlēšanās: ar vienu vai diviem (kādam varbūt gribēsies ar trim) s? Tikai tāpēc, ka kādreiz taču tā rakstīja! Un ar ko cilvēks ar uzvārdu Bite, kas varbūt arī grib savos dokumentos ieviest 19. gadsimta rakstību Bitte, "jo tā, redz’, rakstīja manam vectētiņam", būtu sliktāks par Oto? Ar vienu tiesas lēmumu tika apmierinātas dažu cilvēku iegribas un piešķirtas privilēģijas, kuru citiem cilvēkiem nav.

Te gan atkal gribētu mest akmeni dažu televīzijas raidījumu žurnālistu lauciņā, kuri, neiedziļinoties lietas būtībā, vienkārši jauc cilvēkiem prātu: redziet, Otto lietā valodniekus uzvarēja, tāpēc vienreiz šai valodnieciskajai patvaļai ir jādara gals! Kāda patvaļa? Strādājam pēc Valsts valodas likuma un Ministru kabineta noteikumiem, kuros ir konkrēti norādīts, ka rakstībā nevar būt ne divi "t", ne "s", ne "k", ne tamlīdzīgi. Tā nav mūsu iegriba, bet likums! Kāpēc mēs tiekam ķengāti? Par to, ka ievērojam likumu?

Konkrētajā lietā tiesa arī atsaucās uz likumiem – tiem, kuros nostiprinātas cilvēktiesības...

Jā, šajā konkrētajā lietā bija atsauce uz cilvēktiesībām, bet, manuprāt, šīs tiesības nevajadzētu pretstatīt valodai, jo abas šīs lietas var sadzīvot un pastāvēt līdzās, viena otrai nekaitējot. Proti, ja skatāmies plašāk, no valodas viedokļa: kā jums šķiet, kādā valodā Latvijā vajadzētu būt valsts izdotiem dokumentiem, kas nešaubīgi ir arī bērna dzimšanas apliecība ar ierakstu par vārdu? Ja mūsu valsts valoda ir latviešu valoda un tajā tiek izdoti visi dokumenti, tad, manuprāt, šis arī ir tas punkts, kurā tiesībām būtu jāsadzīvo ar valodu.

Cilvēka vēlmēm ir jābūt līdzsvarā ar to, ka valoda ir visas tautas kopīpašums un viņš ir šīs valsts iedzīvotājs un konkrētā dokumenta turētājs, tāpēc nav pieļaujami, ja valoda tiek izmantota par ieganstu, kas it kā traucē īstenot cilvēktiesības. Piemēram, nesen bija sižets televīzijā, kurā tika iztirzāts jautājums par to, kādēļ nedrīkst savu bērnu saukt, kā vecāki vēlas, proti, bērnam drīkstot dot pat tādu vārdu kā Refrežerators, bet ne Oto ar diviem "t". Te, lūk, arī izpaužas šīs cilvēktiesības – katram ir subjektīva izpratne par skaistumu un īpašu, oriģinālu, tikai savam bērnam piemērotu vārdu. Tādēļ, atsaucoties uz cilvēktiesībām, katrs var saukt savu bērnu tādā vārdā, kādā vien vēlas, pat visneiedomājamākajā (kas citam varbūt liksies smieklīgs, neizprotams vai absolūti nepieņemams), bet ar nosacījumu, ka to var uzrakstīt atbilstoši latviešu valodas normām, lai šajā valstī vecākiem pienācīgi varētu izsniegt attiecīgo dokumentu pareizā valsts valodā.

Gribētu uzsvērt, ka savā darbā esam saskārušies ar juristiem, un, jā, dažkārt ir jūtama šī norobežošanās. Atmiņā kāds gadījums, kad mēs aģentūrā konsultējām kādu juristi. Viņa bija ieradusies, lai noskaidrotu iespējamo jēdziena skaidrojumu. Pēc atbildes mēs norādījām, ka dokumentā ir vēl vairākas vietas, kurām no valodas viedokļa būtu jāpievērš uzmanība – tās var interpretēt vai pārprast. Tam sekoja šāda reakcija: "Paldies par konsultāciju, par to es jums nejautāju, tā ir mūsu, juristu valoda."

Toreiz jutos kā tiesā, sapratu, ka drīkstu atbildēt tikai to, ko man prasa un ja man prasa. Tomēr es vēlētos uzsvērt, ka nedrīkstētu būt juristu valoda un valodnieku valoda, jo mums visiem tā ir viena. Dažkārt šīs neizpratnes pamatā ir vienkārši nevērīga un pavirša attieksme, dažkārt tas ir zināšanu trūkums, tādēļ, manuprāt, jurisprudences studiju ietvaros obligāti būtu jāapgūst arī padziļināta latviešu valodas mācība.

Turklāt svarīgu un ar valodu saistītu jautājumu izlemšanā juristi vēl daudz biežāk varētu prasīt arī mūsu, valodnieku, viedokli, ko pēc tam atbilstoši savām vajadzībām juridiski apstrādātu, taču ar nožēlu jāatzīst, ka tieši šāda veida sadarbības praktiski nav.

Sannija Matule