Acīmredzot domāts Senāta 2012.gada 30.maija lēmums lietā Nr.SKK-212/2012. Izlasot viss šķiet ne tik vienkāršs, kā pirmajā mirklī varētu domāt. Rodas vesela kaudze strīdīgu jautājumu, piemēram: 1) apsūdzības saturs un tās konkrētība, 2) tiesas loma faktu vērtēšanā un NN kvalifikācijā, 3) ciktāl būtiska kaitējuma u.c. nenoteikto juridisko jēdzienu satura konkretizēšanā mijiedarbojas pierādīšana un vienkāršs vērtējums, 4) Senāta kompetences robežas, izvērtējot apelācijas instances nolēmumu u.c.

Ignorējot strīdīgo apstākli par dokumentu viltošanu un skatoties tikai būtiskā kaitējuma aspektu, redzams, ka prokurors to apsūdzībā identificējis tipiski klišejiski un visiem vienādi – „radīja būtisku kaitējumu valsts varai, pārvaldības kārtībai, kas izpaudās kā plašas negatīvas rezonanses radīšana sabiedrībā, policijas darbinieka prestiža un sabiedrības uzticības valsts pārvaldei graušana un valsts policijas darbinieka amata diskreditēšana, radot sabiedrībā uzskatu par policijas darbinieku bezatbildību un visatļautību, un radot būtisku kaitējumu ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, kas izpaudās A.Š. mātes V.Š. kā cietušās Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā garantēto tiesību, aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā, apdraudējums”.

Pievēršoties tiesu nolēmumiem, pirmkārt, neticamā kārtā ir sastopamas atsauces gan uz iepriekšējiem nolēmumiem, gan uz tiesībzinātnieku pētījumiem (tas negadās bieži). Otrkārt, formāli nevar nepiekrist tam, ko Senāts norādījis (atsaucoties uz apgabaltiesas nolēmumu un tiesu prakses apkopojumu) – „apsūdzībā jābūt norādītam, kāds konkrēti kaitējums ir nodarīts un kāpēc tas ir vērtējams kā būtisks krimināltiesiskā izpratnē, jo jāņem vērā, ka šīs prasības neievērošana var būt pamats personas attaisnošanai”. Ja tiesa ir pareizi pārcitējusi apsūdzību, tad nekur nav manāms pamatojums, kāpēc šis interešu apdraudējums būtu jāuzskata par „ievērojumu” (vien kasācijas protestā tāda frāze parādās). Treškārt, Senāts norāda, ka „tas ir tikai valsts apsūdzības pieņēmums, t.i., ka apsūdzēto rīcības rezultātā kaut kad nākotnē cietušās tiesības uz taisnīgu tiesu varētu būt apdraudētas”. Prokurors domājams apsūdzībā nav arī norādījis kā šis apdraudējums izpaudies. Jāsaka gan, ka to grūti arī iedomāties (primāri, cietušās intereses varētu būt saistītas ar kaitējuma kompensāciju – par to nekādu apsvērumu nav; tāpat, piemēram, cietušajai taisnīgas tiesas ietvaros nav tiesību panākt citu indivīdu notiesāšanu – to atzinusi arī ECT).

No otras puses, frāze „izpaudās kā plašas negatīvas rezonanses radīšana sabiedrībā, policijas darbinieka prestiža un sabiedrības uzticības valsts pārvaldei graušana un valsts policijas darbinieka amata diskreditēšana, radot sabiedrībā uzskatu par policijas darbinieku bezatbildību un visatļautību” tomēr visnotaļ konkretizēta ir. Tiesas varēja ņemt vērā arī citus apstākļus, kas konstatēti procesa gaitā, piemēram, SV amata pakāpi (rajona policijas pārvaldes Kriminālpolicijas biroja priekšniece), attieksmi pret padotajai un viņu iesaistīšanu utt. Jo kā pats Senāts atzīmē, ka „jautājumu par būtiska kaitējuma esamību katrā konkrētā gadījumā izlemj tiesa”. Tāpat arī Senāts šoreiz krasi ir atturējies paust kaut kādu viedokli par pierādījumu novērtēšanas kvalitāti, lai gan citkārt ir saredzama pat visai tieša pierādījumu pārvērtēšana, atrunājoties ar KPL normu pārkāpumiem.

Kopumā izskatās, ka prokurors nav pacenties, tiesas ar nav papūlējušās, savukārt Senāts ir ieņēmis krasi formāli pozīciju.

Ļoti labi, ka pildiniet savas zināšanas un atradāt StGB paragrāfu par valsts nodevību. Tad Jums vajadzēja pamanīt, ka šis nav gluži tāds pats nekonkrēts vērtējuma jēdziens kā Krimināllikumā atrodamie \"būtisks kaitējus\" vai \"citas ar likumu aizsargātas intereses\". Šajā gadījmumā ir norāde uz konkrētu apdraudējuma objektu- VFR ērējo drošību. Krimināllikumā tādu norāžu nav. Līdz ar to šeit ir cita konkretizācijas pakāpe un nekonkēti jēdzieni Krimināllikumā un nekonkēti jēdzieni StGB ir tikai ārēji līdzīgi, jeb kā saka Odesā starp tiem ir \"dve boļšije raznici\". Nekas nav ideāls. Starpība starp VFR un Latvijas kriminālprocesu problēmām ir tāda, ka viņi savu problēmu saknes un iemeslus skaidri zina un konsekventi novērš, bet pie mums tos noklusē un negrib vai nemāk novērst pašā saknē. No Vācijas tiesību analīzes būtu laiks pāriet pie citu valstu piemēriem un paanalizēt kaut vai Latvijas tiesu kārtējo šedevru par to, ka amatpersonas izdarīta dokumentu tīša viltošana ar mērķi, lai cita valsts amatpersona izvairītos no kriminālatbildības par dzērumā sabrauktu cilvēku, nav radījusi būtisku kaitējumu ne valsts pārvaldei, ne kādam citam.