Iepazīstoties ar sodu piemērošanas praksi kriminālprocesos par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksu (turpmāk tekstā – izvairīšanās no nodokļu nomaksas), ir pamats apšaubīt īstenojamās kriminālsodu politikas atbilstību nospraustajiem mērķiem. Tā acīmredzami nesekmē ar noziedzīgu nodarījumu radīto kaitējumu atlīdzināšanu, nenodrošina nepieciešamo preventīvo efektu, kā arī nav taisnīga, ņemot vērā valsts stingrāku sodu politiku attiecībā uz citiem, mazāk kaitīgiem, pārkāpumiem.

Kaut gan izvairīšanās no nodokļu nomaksas saskaņā ar likumu ir atzīta par smagu (KL 218. panta otrā daļa) un sevišķi smagu (KL 218. panta trešā daļa) noziegumu, tiesu un prokuratūras sodu piemērošanas politika attiecībā uz šiem noziegumiem ir mīksta un pārkāpējus saudzējoša. Lemjot par piespriežamo soda veidu un mēru, nesamērīgi liela nozīme tiek piešķirta atbildību mīkstinošu apstākļu esamībai (vainas atzīšana, izdarītā nožēlošana) un likumpārkāpēju personību raksturojošai informācijai (pozitīvi raksturojumi, sodāmību neesamība, apgādājamo esamība), vienlaikus ignorējot noziedzīga nodarījumu būtību, kā arī faktu, ka to rezultātā valstij tikuši rādīti liela apmēra zaudējumi. Vainīgajām personām piemērotie sodi nerada pārliecību, ka ar tiem ir iespējams efektīvi novērst jaunu līdzīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un sekmēt ar noziegumu radīto kaitējumu atlīdzināšanu.

Kriminālatbildība par izvairīšanos no nodokļiem ir paredzēta KL 218. pantā, kas tika grozīts 2013. gada 1. aprīlī, dekriminālizējot atkārtoti gada laikā izdarīto izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kā arī samazinot brīvības atņemšanas soda robežas, kas var tikt piespriests par šo noziedzīgo nodarījumu.