Politiskie un sadzīviskie apstākļi Pagaidu valdības darbības laikā

Latvijas Tautas padomes svinīgā sēde Latvijas Republikas proklamēšanai tika sasaukta 18. novembrī plkst. 16.30 Nacionālajā teātri (tolaik – II pilsētas teātris), un to atklāja Gustavs Zemgals. Latvijas Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis pasludināja "par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku". Svinīgās sēdes dalībnieki, kājās stāvot, noklausījās "Dievs, svētī Latviju!", ko, vispārējai sajūsmai un pacilātībai valdot, nodziedāja trīs reizes.¹ Par P. Juraševska klātbūtni Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī skaidru ziņu nav. Fotogrāfijā, kurā fiksēts moments svinīgās sēdes gaitā, P. Juraševskis nav redzams.

Tai pašā dienā, kad notika Latvijas Republikas proklamēšana, tika apstiprināts arī Latvijas Republikas Pagaidu valdības sastāvs. Par Pagaidu valdību to bija paredzēts uzskatīt līdz brīdim, kad tiek izstrādāta valsts konstitūcija, kas noteiktu demokrātiskai valstij atbilstošu valdības iecelšanas kārtību.²

Neskatoties uz pacilājošo valsts dibināšanas gaisotni, gan iekšpolitiskais, gan ārpolitiskais stāvoklis Latvijā bija ļoti sarežģīts. Jaundibinātās Latvijas Republikas teritorijā turpinājās karadarbība, kaut arī oficiāli Pirmais pasaules karš bija beidzies. Šodien bieži vien 18. novembra notikumi tiek pasniegti kā likumsakarīgs un loģisks nācijas valstsgribas formēšanās iznākums. Tomēr iekšpolitiskais noskaņojums Latvijas teritorijā nebija tik viennozīmīgi vērsts uz nacionālas, demokrātiskas un republikāniskas iekārtas atbalstu. Jaundibinātās demokrātiskas un nacionālas valsts idejai nācās konkurēt ar citām valstiskuma idejām Latvijas teritorijā.

Brestļitovskas miera līguma 6. panta otrajā punktā ir noteikts, ka "Igaunija un Livonija tiek nekavējoties atbrīvota no krievu karaspēka un Krievijas sarkanās gvardes. [..] Igaunijas un Livonijas teritorijā atradīsies vāciešu policejiskie spēki līdz tam brīdim, kamēr sabiedriskā kārtība tur netiks nodrošināta ar valsts pašu spēkiem".³ Šāds starptautisks nosacījums radīja valstiskas varas vakuumu Baltijā, kura aizpildīšanā savstarpēji sacentās vairāki alternatīvi valsts modeļi.

Piecas dienas pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas, 1918. gada 8. martā, Jelgavā (Mītavā) Kurzemes zemes padome nolēma atjaunot Kurzemes hercogisti un lūdza Vācijas ķeizaru Vilhelmu II pieņemt Kurzemes hercogistes kroni.⁴ Jau 15. martā Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti "[..] un izteica gatavību Vācijas vārdā ar to noslēgt līgumus ciešas saimnieciskas un militāras sadarbības nodrošināšanai".⁵ 12. aprīlī Rīgā sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotā zemes padome (turpmāk – Apvienotā zemes padome), kas izlēma lūgt Vilhelmu II arī turpmāk nodrošināt Vidzemes un Igaunijas militāru aizsardzību un faktiski nodibināt konstitucionālu monarhiju⁶ ar vācu ķeizaru kā Baltijas valsts galvu. Vācijas ķeizars Vilhelms II 1918. gada septembrī atzina Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām valstīm. Tomēr 3. novembrī Vācijā sākās revolūcija un 9. novembrī Vācijas ķeizars atkāpās no troņa. Tikai deviņas dienas pirms Latvijas Republikas proklamēšanas apstākļi būtiski izmainījās par sliktu konstitucionālas monarhijas iekārtas nodibināšanai Latvijas un Igaunijas teritorijā baltvācu virsvadībā. Tomēr faktiskā valsts pārvaldes vara un valsts pārvaldes resursi turpināja atrasties vācu okupācijas režīma rokās.

Tikai piecpadsmit dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada 4. decembrī, Maskavā tika nodibināta Latvijas Pagaidu padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.⁷ Iespējams, tieši sociālistiskas valsts iekārtas iedibināšanai Latvijas teritorijā bija vislielākais tautas atbalsts. Sociāldemokrātijas idejas Latvijā atbalstīja liela daļa latviešu inteliģences, pazīstamākais un ietekmīgākais no tiem bija Rainis, bet sociāldemokrātijas, sociālistu un marksistu idejām netrūka arī citu atbalstītāju. P. Stučkas valdību atbalstīja sarkanās armijas daļas, kurā ietilpa arī latviešu strēlnieku korpusi. Liela daļa šo strēlnieku nemaz nezināja, ka 18. novembrī ir nodibināta Latvijas Republika. Sociāldemokrātiskās un marksistu idejas tolaik tika uztvertas kā pretspars iesīkstējušajai Krievijas impērijas patvaldībai, krasajai šķiru noslāņotībai Krievijas impērijā, zemāko šķiru ekstremālajai nabadzībai un rusifikācijas politikai. Par vardarbību, ko līdz ar sevi atnesīs sociālistiskais režīms, plašākai sabiedrībai vēl nekas nebija nojaušams.

Jau septiņas dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 25.