Septiņu gadu vecumā Jēkabs sāka iet skolā – pie krusttēva. Krusttēvs pats bija kārtīgs un darbīgs, un šīs īpašības viņš centās iemācīt arī saviem audzēkņiem. Viņa pamatprincips bija pieradināt skolēnus pie patstāvīgas strādāšanas, nepaļaujoties uz citiem.⁴ Par to liecina šāds notikums. Kādam vietējam zvejniekam bija radusies vajadzība iesniegt lūgumu draudzes tiesai, un šī lūguma sastādīšanu bija uzņēmies Jēkaba krusttēvs. Lūguma pārrakstīšanu viņš uzticēja vienpadsmit gadus vecajam zēnam. Lai kā Jēkabs centās, allaž gadījās kāda kļūda. Jo ilgāk rakstīja, jo vairāk uztraucās. Uztraukums pārgāja asarās, bet nelīdzēja nekas, bija jāstrādā tālāk. Divu dienu laikā tika samaitāts ducis papīra lokšņu, līdz krusttēvs rakstījumu pieņēma.⁵ Krusttēva mācība nebija velta. Būdams tiesnesis, J. Stumbergs pēc garas tiesas sēdes dažu labu reizi gājis mājās vēlā vakara stundā, līdzi paņemot lielu skaitu caurskatāmu rakstu. Pieradis strādāt patstāvīgi, viņš nevēlējās darbu uzlikt citiem – darīja pats. Nākamajā rītā viņš atkal noteiktā laikā bija savā darbavietā, atnesdams rakstus rūpīgi pārbaudītus. Turklāt lietpratējs vēroja, ka viņš katrā lietā bija iedziļinājies ar koncentrētu skatu.⁶

Pēc piecu gadu mācībām krusttēva skolā J. Stumbergs iestājās Rīgas II apriņķa un tirdzniecības skolā. Pēc šīs skolas gala pārbaudījumu nokārtošanas puisis cerēja turpināt mācības, tomēr šajā laikā ģimenē iestājās lūzums – nomira pamāte. Kad Jēkabs bija izteicis vēlēšanos studēt, tēvs sacīja: "Dēls, nedari vis to!" Tēva materiālie apstākļi nekad nebija bijuši spoži, tāpēc Jēkabs palika mājās pie tēva un nodevās lauku darbiem.⁷

Mīļākā nodarbošanās J. Stumbergam vienmēr bijusi žurnālistika.⁸ Tai viņš pievērsās 19 gadu vecumā, vispirms rakstot laikrakstā "Latviešu Avīzes", bet pēc tam – laikrakstā "Baltijas Vēstnesis". Pēc Rūdolfa Blaumaņa saslimšanas 1907. gadā J. Stumbergs vienu gadu bija Latvijas konstitucionāli demokrātiskās partijas avīzes "Latvija" atbildīgais redaktors. Tur viņš darbojās kopā ar Annu Brigaderi un savu dzīvesbiedri dzejnieci Luīzi Bētiņu jeb Melnupju Mariju. No 1908. gada līdz 1914. gadam J. Stumbergs bija laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" politiskās nodaļas vadītājs, bet no 1910. gada – arī atbildīgais redaktors. 1915. gadā viņš kopā ar Oto Nonācu vadīja laikrakstu "Līdums", kopš 1916. gada bija laikraksta "Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums" redaktors, bet 1917. gadā vienu mēnesi arī laikraksta "Dzimtenes Ziņas" redaktors.⁹

Nodibinoties Latvijas valstij, J. Stumbergs kļuva par oficiālā laikraksta "Pagaidu Valdības Vēstnesis" redaktoru. Lēmums par laikraksta izdošanu tika pieņemts Pagaidu valdības 1918. gada 7. decembra sēdē, un pirmais laikraksta numurs iznāca 1918. gada 14. decembrī.¹⁰ Līdzās paziņojumam par Latvijas valsts izsludināšanu, Pagaidu valdības uzsaukumiem un vairākiem normatīvajiem aktiem šajā numurā bija ietverts arī redaktora sagatavots apraksts par pašu laikrakstu. Tajā minēts, ka nav iespējams iztikt bez oficiāla laikraksta, kurā būtu ietverti visi likumi un rīkojumi, kas pilsoņiem jāzina un jāievēro. Uzsvērts, ka ar nezināšanu neviens nevarēšot aizbildināties. Aprakstā arī atklāts iecerētais laikraksta saturs – tajā tikšot publicēti ne tikai normatīvie akti, paziņojumi un statistika, bet arī likumu skaidrojumi, ziņas par notikumiem Latvijā un ārzemēs, kā arī apcerējumi par dažādām valstszinātnes nozarēm. Tādējādi laikraksta saturs nebūšot tikai sausi formāls, bet arī tāds, kas interesēšot plašākas lasītāju aprindas. Līdz ar to esot cerība, ka jaunais laikraksts atradīs daudzus piekritējus un tādēļ tam būs jo labāk iespējams sasniegt savu mērķi.¹¹

Laikrakstam "Pagaidu Valdības Vēstnesis" kopumā bija četri numuri, no kuriem pēdējais iznāca 1918. gada 28. decembrī. Pēc lielinieku iebrukuma un Pagaidu valdības pārcelšanās uz Kurzemi laikrakstu vairs neizdeva,¹² bet J. Stumbergs turpmāk pievērsās tiesneša profesijai – Pagaidu valdība jau 1918. gada 16. decembrī viņu bija iecēlusi par miertiesnesi.¹³ Tomēr arī tad saikni ar publicistiku viņš nezaudēja un rakstīja laikrakstiem par dažādiem tieslietu jautājumiem. Kā piemēru var minēt rakstu par Vidzemes miertiesu darbību 1923. gadā. Tajā konstatēts, ka izskatāmo lietu skaits arvien pieaug un ka miertiesneši cenšas nepalikt savam darbam iepakaļus. Rakstā arī apsveikts Tieslietu ministrijas lēmums palielināt miertiesnešu skaitu, lai izvairītos no lietu sastrēguma un lai tādējādi neciestu lietu izskatīšanas kvalitāte. Vienlaikus secināts, ka atsevišķi provinces apgabali ir ļoti kaislīgi uz spriedumu pārsūdzēšanu. Piemēram, viens pats Vecgulbenes iecirknis pārsūdzību skaita ziņā pielīdzināms visam Valmieras apriņķiem. Lielu lomu te spēlējot apstāklis, ka visā Latgales pierobežā nav neviena lietpratēja (izņemot vienu privātadvokātu Madonā), kurš prastu prāvniekiem dot pareizus padomus. Līdz ar to juristiem, kuri koncentrējušies galvaspilsētā, būtu svētīgs darbalauks arī provincē.¹⁴

Juristus J. Stumbergs pielīdzināja ārstiem un mācītājiem. Pie juristiem vēršas cietēji tiesību un pienākumu jautājumos, un juristiem ir pienākums viņiem palīdzēt, gluži tāpat kā ārsti palīdz miesas slimībās vai mācītāji dvēseles dzīves lietās. J. Stumbergs uzsvēra, ka juristiem savā darbā ir pilnīgi jāuzupurējas, tā sakot, jāsadeg. Viņu darbs prasa likumu visplašāko pārzināšanu un pašā darbā tehnisku veiklību. Taču juristam nepieciešams arī nelokāmi stingrs raksturs un silta sirds, viņam jābūt drošsirdīgam un atsaucīgam. Īsts jurists nedrīkst domāt par sevi, saviem darbā sasprindzinātajiem nerviem, par savām ērtībām laika ziņā utt. Turklāt tiesnesim sevišķi jāpatur vērā, ka katrs viņa spriedums smagi skar vienu vai otru prāvnieku: ka viņa spriedums, ja aiz viņa vainas būtu iznācis netaisns, nepareizs, radīs prāvniekam smagas ciešanas un daudzreiz vairs neizlabojamus zaudējumus. Galu galā netaisns spriedums smagi uzgulsies paša tiesneša dvēselei un laupīs viņam sirdsmieru.¹⁵

Tiesneša amatā strādājot, J. Stumbergs centās iedziļināties cilvēka dvēselē un saprast to, lai spriestu taisnīgi. Pirms tiesas sēdes viņš mēdza vērsties lūgšanā pie visaugstākā tiesneša, lūgdams Dievam palīdzību taisnīga sprieduma taisīšanā.¹⁶ Kā norādījuši J. Stumberga laikabiedri, viņš esot bijis tiesnesis ar sirdi – esot pamācījis un izskaidrojis tā, ka pat notiesātie daudzreiz nākuši viņam pateikties.¹⁷

Tomēr J. Stumberga kā jurista devums ir ievērojami plašāks par tiesneša pienākumu pašaizliedzīgu veikšanu. It īpaši jāmin viņa pūles miertiesnešu darba pilnveidošanā. Ar J. Stumberga iniciatīvu Rīgas apgabaltiesas miertiesneši dažas reizes gadā sanāca uz sapulcēm, kuru lēmumi un atzinumi gan nevienam nebija saistoši, tomēr apgabaltiesa tos respektējusi. J. Stumbergs arī apkopoja statistiku par apstiprinātajiem, grozītajiem un atceltajiem miertiesnešu spriedumiem un ik gadus sniedza sapulcēs pārskatu – tostarp par novērotajiem trūkumiem miertiesnešu darbā. Turklāt J. Stumbergs sastādīja Izvilkumus no Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumiem, kuros ar īsām, kodolīgām tēzēm un atsaucēm uz iepriekšējiem spriedumiem centās sekmēt vienotu tiesu praksi. Tā sevišķi pirmajos gados pēc Latvijas valsts nodibināšanas bija ļoti nevienāda.¹⁸ Kā izvilkumu pirmajā krājumā norādījis pats krājuma autors, pēc Latvijas valsts nodibināšanas par saistošiem atzīti bijušās Krievijas likumi (tostarp 1903. gada Sodu likumi), kuru piemērošana jaunajos apstākļos bieži vien radot grūtības. Likumu iztulkošana reizēm uzrādot nevēlamas nevienādības, kam sekojot pārsūdzību un līdz ar to tiesu darba pieaugums. Tādēļ, savu darbabiedru pamudināts un iedrošināts, krājuma autors esot sagatavojis izvilkumus no svarīgākajiem spriedumiem.¹⁹ Šie izvilkumi, kā secināts turpmākajos krājumos, tikuši atzinīgi novērtēti tiesu darbinieku aprindās.²⁰

Līdzās pamatdarbam J. Stumbergs allaž rosīgi darbojās dažādās biedrībās – tostarp Rīgas Latviešu biedrībā, biedrībā "Auseklis", Latvijas izglītības biedrībā, Rīgas latviešu dziedāšanas biedrībā, kā arī bezalkohola biedrībā "Ziemeļblāzma". Savu attieksmi pret alkoholu viņš atklājis arī kādā rakstā. Tajā viņš informē lasītājus par igauņu luterāņu garīdznieku jubilejas sinodi Tērbatā, kurā mācītāji plītējuši un uzdzīvojuši. Raksta turpinājumā J. Stumbergs pievēršas alkohola postam latviešu vidū. Viņš atzīst, ka žūpība stāv pilnos ziedos, kamēr kustība pret alkoholu virzījusies visai šaurās robežās. Viņaprāt, ar runāšanu par alkohola postu vien nepietiek – pašu pamācītāju dzīvei jārāda piemērs, kuram sekot.²¹

Ilgus gadus strādājot tiesu varas institūcijās, J. Stumbergs secināja, ka ļaudis daudzkārt aiz nezināšanas izdara pretlikumības un tādējādi tiek sodīti. Tāpēc viņš ierosināja dibināt Dzīves padomu sniegšanas biedrību. Tās uzdevums bija sniegt padomus, kā pareizi rīkoties dažādos gadījumos. Viņš pats bija šīs biedrības priekšsēdētājs.²² Visbeidzot, J. Stumbergam ir sevišķi nopelni arī Latvijas tiesnešu biedrības dibināšanā un izveidošanā kā šīs biedrības pirmajam valdes priekšsēdētājam un ilggadīgam valdes loceklim.²³

Ideja par Latvijas tiesnešu biedrības dibināšanu tika ierosināta 1928. gada 3. novembrī Rīgas apgabaltiesas miertiesnešu apspriedē. Tolaik tiesas vēl atradās izveidošanas stadijā un bieži vien tiesu darbībā bija novērojami trūkumi un nepilnības. Vairums tiesnešu nebija apstiprināti Saeimā. Tiesneši sūdzējās par niecīgo atalgojumu. Turklāt tiesu darbību sarežģīja jaunizdotie likumi, kuri nereti bija pavirši izstrādāti un neatbilda praktiskās dzīves vajadzībām. Tika uzskatīts, ka tiesnešu biedrība varētu vispusīgi apspriest šos jautājumus un paust par tiem savu viedokli. Lai nodibinātu šādu biedrību, tika izveidota darba grupa, kura ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedra J. Stumberga līdzdalību izstrādāja biedrības statūtus.²⁴ Pēc statūtu izstrādes 1929. gada 2. aprīlī notika sapulce, kurā tika pieņemts lēmums par biedrības dibināšanu un J. Stumbergs tika ievēlēts par biedrības valdes priekšsēdētāju.²⁵ Šajā amatā viņš darbojās līdz 1931. gada 22. februārim, bet pēc tam tika ievēlēts par valdes locekli.²⁶

Viens no pirmajiem Latvijas tiesnešu biedrības veikumiem bija vairāku memorandu pieņemšana. Darbības pirmajā mēnesī biedrība iesniedza Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam, Ministru prezidentam un tieslietu ministram memorandu par tiesnešu apstiprināšanu. Otrajā memorandā biedrība pieprasīja izslēgt no likumiem tiesību normas, kas tiesnešiem ļauj ieņemt algotus amatus uzņēmumos un būt par deputātiem. Savukārt trešajā memorandā tika pieprasīts par 50 procentiem paaugstināt tiesnešiem algas.²⁷ Biedrība norādīja, ka tiesneši sākotnēji bija ierindoti sevišķās atalgojuma virskategorijās, taču ar vēlākiem likumiem zaudēja savu izcilo stāvokli un materiālajā ziņā tika nostādīti daudz sliktāk par kaimiņvalstu tiesnešiem. Līdz ar to tiesnešu atalgojums nenodrošinot tiesnešu eksistenci tā, kā to prasa viņu amata stāvoklis un, galvenais, īpatnējie darba apstākļi – tostarp neierobežotais darbalaiks.²⁸

Kā redzams, vēsturē iespējams saskatīt daudzas līdzības ar mūsdienām. Arī pirms nepilniem simts gadiem tiesneši cīnījās par pienācīgu atalgojumu, tiesu prakse nebija vienota un izskatāmo lietu skaits arvien pieauga. Tādējādi, iepazīstot vēsturi, varam ieraudzīt vērtīgus risinājumus šībrīža problēmām. Tomēr vēl vērtīgāk par problēmu risinājumiem ir ieraudzīt cilvēkus, kuri nesavtīgi kalpojuši tautai. Viens no viņiem ir J. Stumbergs – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks,²⁹ goda tiesnesis,³⁰ bet pāri visam – tiesnesis ar sirdi.