No revolucionāra līdz demokrātam

1874. gada 7. maijā (pēc vecā stila 25. aprīlī)¹ Liepājā dzimušajam politiķim un domātājam Miķelim Valteram bija lemts kļūt ne tikai par vienu no neatkarīgās Latvijas Republikas "dibinātājtēviem", pirmo iekšlietu ministru un sūtni, bet arī par tās spilgtu teorētiķi un ideologu, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu politiskā nacionālisma pamatojumu un izstrādi.

Miķelis piedzima Apšu ielā Liepājas ostas strādnieku ģimenē. Viņa tēvs Pēteris ir cēlies no Dorupes pie Liepājas ezera un māte Zane no vistuvākās Liepājas apkārtnes. Zane Valtere pelnījās ar maisu šūšanu un mira, kad Miķelim bija tikai septiņi gadi. Jau mācoties Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, 12 gadu vecumā M. Valters sāka darbu kā tauvu vijējs ostā, vēlāk tipogrāfijā par burtlici un dzelzceļa darbnīcā. Jau 15 gadu vecumā viņu ieinteresēja arī skatuves māksla. Viņš bijis jaunākais aktieris Liepājas labdarības biedrības teātrī, tēlojis varoņus Ādolfa Alunāna, Aspazijas un Hermaņa Zūdermaņa lugās.² Laikmets, kurā piedzima M. Valters (19. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā) iezīmēja straujas politiskas, sociālas un ekonomiskas pārmaiņas. Piemēram, Vidzemes un Kurzemes guberņās Krievijas valdība īstenoja rusifikācijas politiku, ierobežojot Baltijas autonomiju un palielinot krievu valodas nozīmi.

Mācoties Liepājas reālskolā, M. Valters pieslējās jaunstrāvnieku kustībai, kas raksturojama ar idejisku daudzveidību. Tieši ideoloģiskā daudzveidība starp Jaunās strāvas pārstāvjiem bija pateicīga augsne, piemēram, sociālisma idejām, kuras pauda gan dogmatiska marksisma, gan sociāldemokrātijas, gan anarhisma un citi pārstāvji. Jaunstrāvnieki iestājās par kārtu privilēģiju atcelšanu, sieviešu emancipāciju un strādnieku tiesībām, kritizēja tautiski pilsonisko aprindu augstprātību, pasivitāti un to šauri merkantilās intereses. Taču kopumā jaunstrāvnieki iestājās par latviešu sabiedrības emancipāciju un modernizāciju, ciešākām saitēm ar tā laika Eiropas intelektuālo domu.³

Piedalīdamies jaunstrāvnieku pulciņā un iedams uz strādnieku sociālistu sanāksmēm, M. Valters ieradās sapulcēs rūpīgi ģērbies un ar neļķi pogcaurumā, tā jau ar savu ārieni aizrādīdams, ka šī proletariāta kustība viņam nav mērķis, bet tikai līdzeklis cita mērķa sasniegšanai. Kas šis mērķis ir, to pasaule uzzināja itin drīz.⁴

Dzīvojot Liepājā, M. Valters sāka rakstīt teātra recenzijas laikrakstam "Dienas Lapa", ko pamanīja tā redaktors Rainis. Pēc Liepājas reālskolas absolvēšanas M. Valters 19. gadsimta 90. gadu vidū pārcēlās uz Rīgu, dienā strādādams dažādus darbus, bet vakaros klausījās un pamazām arī pats piedalījās debatēs toreiz jaunākajā, dzīvākajā latviešu sabiedrības daļā, Jaunās strāvas aprindās, proti, "Dienas Lapas" redakcijā vai advokāta Pētera Stuč­kas dzīvoklī. Šajā laikrakstā viņš sāka publicēt arī savus stāstus. M. Valters atminas: "Vienu dienu man pateica, ka Rainis gaidot mani Rīgā, lai atbraucot, parunāšot. Tā esmu uzreiz vienu dienu Dienas Lapas redakcijā. Pamazām atjēdzos Rīgā. Liepājā padeva roku pāri ielai, un tur varēja just provinci ar provinces maigo gara, lai kāds tas bija. Te Rīgā viens cilvēks no otra bija tālāk nost. Elizabetes ielā 16 bija pāris cilvēku, tā bija Dienas Lapa. Bija tuvumā kāds krogus un viesnīca, Suvorova viesnīca. Varēja tur pārgulēt, paēst krietnu ceptas gaļas gabalu. Pirmie iespaidi bija nenozīmīgi un nevarīgi. Bet jau otrā, trešā dienā redakcija pēkšņi it kā atdzīvojās. Dzirdēju, iebraukuši studenti, braucot tālāk. Redakcijā radās uzreiz brammanība, skaļums. Tad iebraucēji atkal nozuda. Atbrauca no laukiem citi, tādi kā skolotāji. Valodās maz ieklausījos. Biju vēl kā apmākts. Esot Fricis Roziņš iebraucis, gaidot Jansonu no Jelgavas – tā paskanēja sarunās. Kur dzīvoju? Grūti to pateikt. Kaut kā mani pievietoja – šur, tur, vienu nakti te, otru atkal citur. Mazu cilvēku dzīvokļos, Rīgas iekaimē Pārdaugavā. Nezinu, kā beidzot biju atradis pažobeli, naktī gultu pie Pētera Stučkas. Uzņēma draudzīgi. Pie Pētera Stučkas visiem, kas vien nāca, bija galdā ēdiens, un, ja varēja iebraukušo novietot kādā kambarī, palika tur, dzīvoja nedēļām. (..) Vienu rītu kā murminādams Rainis man teica: "Nacionālā jautājumā mēs nevaram visu mest pie malas." Tādi apmēram bija šie vārdi. Viņš teica to, kā liekas, vairāk sev nekā man. Vienā izmurminātā teicienā viņš saspieda visu savu domu: nevajag atmest visu nacionālo mantojumu, vajag radīt lielāku, pasaulei lielāku un mums pašiem. Tas bija mazajā dzīvoklītī, kur saimniekoja viņa vecākā māsa. Tāda klusa sieviete, jau pastipri gados, zemnieciska un vientulīga. Sniedza pie galda kafiju. Rainis klusē, es arī. Tāda pārdomu vai nedomu stunda. Tādā stundā bija vārdi teikti, kuŗus nepiemirst."⁵ Rainis M. Valteram visa mūža garumā palika neapšaubāma autoritāte.

Pievienošanās šai oficiālās cara valdības vajātajai kustībai raksturīgi ievada M. Valtera mūža tālākās gaitas, turpmāko mūžu viņš dzīvoja praktiski ārpus Latvijas robežām. Jau pēc Otrā pasaules kara M. Valters vēsturniekam Edgaram Andersonam kādā vēstulē rakstīja, ka šajā periodā ir mēģinājis arī atrast kopsakaru starp kristietību un sociālismu, jo kristietībā un sociālismā saskatīja kopēju ceļu uz tiešu brālību un vienotu tautu. Savukārt krietnā politiķī viņš saskatīja arī kaut ko no teologa, kas liek cilvēkiem domāt un uzsvērt morāliskos pamatus cilvēku sadarbībā un viņu centienos, jo tikai morāliski un praktiski izglītots cilvēks var būt īsts kristietis un sociālo problēmu risinātājs.⁶

1894. gadā M. Valters iztulkoja vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermaņa (1857–1928) lugu "Gods", ko izrādīja Rīgas Latviešu teātrī un kas sabiedrībā sacēla veselu vētru, jo tajā pašā gadā šai lugai sekoja Aspazijas drāma "Zaudētas tiesības",⁷ un abi iestudējumi pavēra ceļu preses polemikai par morāles un tikumības jautājumiem, par pieklājīgā un nepieklājīgā, pieņemamā un nepieņemamā robežām mākslā.

Neilgu laiku uzturējies Berlīnē, M. Valters paspēja nodibināt sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs apmeklēja Berlīnes Universitātē lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filozofijā un ķīmijā, taču atgriezās Rīgā. Par dalību Jaunās strāvas kustībā M. Valteru 1897. gada 20. maijā Liepājā apcietināja un pēc piecpadsmit apcietinājumā pavadītiem mēnešiem viņu izsūtīja uz pagaidu nometinājumu Daugavpilī, kur savu eksistenci viņš nodrošināja ar stundu pasniegšanu. M. Valters uzzināja, ka viņu plāno uz pieciem gadiem no Daugavpils izsūtīt uz Slobodsku Vjatkas guberņā. 1899. gada 31. maijā M. Valters bēga. Rīgā no tēva viņš saņēma ceļanaudu braucienam līdz Berlīnei. Liepājā zvejnieki viņu pārcēla pār Liepājas ezeru, bet Liepājas kontrabandisti ar kuģi nogādāja Vācijā. Savā dzīvoklī Berlīnē M. Valteru uzņēma vācu sociāldemokrāts Emanuēls Vurms un vēl iedeva ceļanaudu braucienam uz Šveici, kur iztiku pelnīja ar stundu pasniegšanu.⁸

Lai gan Jaunā strāva arvien vairāk nostājās pret latviešu nacionālajiem centieniem, sekojot šķiru cīņas sauklim "Strādniekam nav tēvzemes", paradoksālā kārtā no šīs strāvas izauga latviešu pirmā nelegālā politiskā partija – Latvijas Sociāldemokrātija un tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt kopīgas nacionālas intereses, dzima latviešu politiskais nacionālisms. Nacionālās prasības viņi motivēja ar strādnieku interesēm, norādot, ka tikai nacionāla izglītības sistēma var plašākas tautas masas celt kultūras ziņā. Tādējādi tika radīta nacionālo un demokrātisko ideālu sintēze, kas 1917. gadā Latvijā spēcīgi izlauzās uz āru.⁹

1899. gada rudenī M. Valters kopā ar domubiedriem, kuru vidū ir Fricis Roziņš, Ernests Rolavs, Emīls Skubiķis, brāļi Traubergi, Jānis Akuraters, Kārlis Krūža un Apsesdēls, Londonā nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. Šī savienība, kas savā būtībā bija radikāli demokrātiska kreisa politiska partija, pēc austriešu (prasībā pēc nacionāli kulturālas autonomijas) un poļu sociāldemokrātu parauga iestājās par domu, ka sociālisma kustībai reizē jābūt arī nacionālai. M. Valtera pārliecība bija vienkārša un skaidra: kā Atis Kronvalds pierādīja, ka izglītots cilvēks var būt latvietis, tā iespējams arī pierādīt, ka strādnieks var būt nacionālists. Sociālo problēmu dēļ nav jānoliedz sava tautība.¹⁰ Viņš kļuva par šīs savienības galveno literātu un ideologu, strādāja izdevumā "Latviešu Strādnieks", rediģēja "Revolūcionāro Baltiju" un amerikāņu izdevumu "Proletāriets". Savienībnieku izdevumus caur Klaipēdu nogādāja uz Liepāju, bet Latvijā nodibinātās savienības nodaļas izplatīja literatūru tālāk.¹¹

Paralēli latviešu sociālistu aktivitātēm 1900. gadā M. Valters uzsāka studijas Bernes Universitātes Filoloģijas fakultātē, taču vēlāk iestājās Cīrihes Universitātē, ko pabeidza ar izcilību, un 1907. gadā aizstāvēja disertāciju Tiesību fakultātē, par darbu "Tolstoi nach seinen sozialškonomischen, staatstheoretischen und politischen Anschauungen"¹² (Tolstoja sociālekonomiskie, valststiesiskie un politiskie uzskati) iegūstot Doctor juris publici et rerum cameralium grādu valsts zinībās. Interesanti, ka šīs disertācijas IV nodaļā M. Valters apskatīja Ļeva Tolstoja uzskatus valsts teorijā un valsts politikā, kavējoties pie valsts varas jautājuma.

Jāpiebilst, ka M. Valters bija viens no pirmajiem diplomētiem latviešu valststiesībniekiem, jo tikai dažus gadus vēlāk turpat Šveicē valststiesību studijām pievērsās nākamais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns (1888–1964) un viens no ievērojamākajiem sociāldemokrātiem Fricis Menders (1885–1971). Šveices demokrātijas gaisotne M. Valteru spārnoja un pavadīja visu mūžu. Tādēļ nav nejaušība, ka daudzos savos rakstos M. Valters norādīja uz Šveices valsts iekārtas priekšrocībām, kas, iespējams, izskaidro arī viņa nepiekāpīgo, naidīgo nostāju pret Latvijas autoritatīvo režīmu pēc 1934. gada 15. maija, ko viņš saglabāja līdz pat savai dzīves izskaņai.

Tieši studijas Bernes un Cīrihes universitātē Šveicē, Rietumu politikas teorijas, tiesību un morāles filozofijas ietekme M. Valteram visas dzīves garumā ļāva iesaistīties diskusijās par jaunākajām norisēm Eiropas politiskajā domā. Bez studijām universitātē viņš mācījās valodas, studēja mākslu un daudz ceļoja pa Somiju, Franciju, Vāciju un Itāliju: "Šveices augstskolā redzēju, kas ir nopietna domāšana, un tajā pašā laikā studijās, debatēs, lekcijās attīstījās mana juridiskā pasaule domās un idejās. Te veidojās Latvijas valsts ideja kā augsta garīga vienība, kā mērķis grūtībās, centienu augšanā... Kas gan varēja būt vienkāršāks kā doma par mūsu tautas pacelšanos un izveidošanos formālā augstā veidā – valstī? Tas taču bija tik dabīgi, bet to tautiešu vairums neatzina. Cik viegli bija saprotama valsts ideja un mūsu patstāvība, klausoties profesoru Maksi Huberu, Sallenbergeru, Gugenheimu, Maksi Veberu un citus Cīriches universitātē."¹³ M. Valters brīvi pārvaldīja vācu, krievu, franču, itāliešu un zviedru valodu.

Tādējādi likumsakarīgi, ka Rietumeiropas politikas teorija un garīgā kultūra kopumā M. Valteram kalpoja par iedvesmas avotu un noteicošo atskaites punktu Latvijas norišu izpratnē, kas viņam sniedza plašu skatījumu uz politiku, saskatot tajā nevis vienkāršu varas tehniku, bet vēsturiski un kulturāli nosacītu cilvēka aktivitātes formu, kura nav atraujama no citām kultūras jomām – mākslas, zinātnes, reliģijas. To spilgti apliecina M. Valtera mākslas teorijai un kritikai veltītie darbi.

Latvijas valstiskuma idejas aizsācējs

M. Valteram bija lemts kļūt par pirmo latvieti, kurš publiski pauda Latvijas suverenitātes ideju. Turklāt Latvijas valsts ideja dzima un pirmo reizi publiski tika pausta trimdā – Šveicē. Latvijā autonomijas ideja publiski izskanēja tikai 1905. gada rudenī skolotāju kongresā Rīgā, ko izteica rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945). Kāds bija idejiskais konteksts un M. Valtera izvirzītie argumenti par labu Latvijas politiskajai patstāvībai?

Tieši sociālisma ideju izplatība 19. un 20. gadsimta mijā radīja pamatu centieniem radikāli pārveidot Krievijas impēriju. 20. gadsimta sākumā M. Valteram izveidojās jau vesela domu pasaule par tēmu – Latvija neatkarīgi no Krievijas, un viņš iestājās par Krievijas impērijas sadalīšanu nacionālās valstīs.

Jaunā strāva kļuva par sākumu Latvijas sociāldemokrātiskajai kustībai, kas daļēji politiskās aprises izveidoja Šveicē. Šim apgalvojumam ir nepieciešams plašāks konteksts. Proti, nelielā Šveices latviešu sociāldemokrātu grupa (M. Valters, E. Rolavs un E. Skubiķis) 1903. gadā atšķēlās no dogmatiskā marksisma piekritēju vairākuma un nodibināja Latviešu sociāldemokrātu savienību (1913. gadā tā tika pārveidota par Latvijas revolucionāro sociālistu partiju). Šīs savienības preses izdevumos "Proletāriets", "Revolucionārā Baltija", "Uz priekšu!" un "Laukstrādnieks" tad arī tika izteiktas un pamatotas latviešu politiskā nacionālisma idejas. Vēlāk par tām Latviešu sociāldemokrātu savienība cīnījās 1905. gada revolūcijas laikā, kamēr lielā Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija toreiz neiestājās par Latvijas politisko autonomiju, bet apmierinājās ar prasību pēc plašas demokrātiskas pašpārvaldes. Šai partijai bija stingri internacionāls virziens, uzskatot, ka cīņa par nacionāliem mērķiem var sašķelt un vājināt revolucionāro kustību.¹⁴

Tādējādi kopā ar citiem politiskajiem emigrantiem Šveicē M. Valters 1903. gadā kļuva par vienu no Latviešu sociāldemokrātu savienības dibinātājiem un vadītājiem. Turklāt no 1903. līdz 1904. gadam viņš pildīja Šveices latviešu sociāldemokrātu savienības izdevuma "Proletāriets" (no 1905. gada arī žurnāla "Revolucionārā Baltija") redaktora amatu. Tieši "Proletāriets" 1903. gadā publicēja tikai 29 gadus vecā M. Valtera anonīmi sacerēto lozungu "Patvaldību nost, Krieviju nost!",¹⁵ kas aicināja sadalīt (izstreijot) Krievijas impērijas nomales:¹⁶ "Galvenais pamats pilsoniskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kura tad var tālāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis – demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis ir aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. (..) Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, uz pilnīgu neaiztiekamību un patstāvību. Krievijā vergotās tautas nevar šo tiesību atzīt, tāpat kā atsevišķs cilvēks nevar atzīt pasīvo jeb atkarības stāvokli. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos pastāvīgos ķermeņos – valstīs. (..) Sociāldemokrātijas programmai jābūt augstākā mērā aktīvai, aktuelai un noteiktai, tai jāaptver sevī visas revolucionārās tendences zināmā laikmetā un zināmā zemē, tā nedrīkst reālos, noteiktos apstākļos sacīt, lai dara katrs pēc savas vēlēšanās. "Tev nepieciešama Tava pašcienība, ne tikai vien Tavā labā, tev jācīnās pēc tavas personas brīvības, tas ir visu Krievijā dzīvojošo labā," sakām mēs uz ikvienu cilvēku. (..) Mums jāstājas aktīvi pie tautu modināšanas, pie viņu personu stiprināšanas, kas Krievijas satversmē nozīmē Krievijas sastāvdaļu attālināšanos, izklaidēšanos, Krievijas dismembrāciju, Krievijas saskaldīšanu. Šī ir vadošā doma mūsu uzskatos uz Krievijas ārlietu politiku, kur Krievija rauga iznīcināt saviem tumšiem nolūkiem ārvalstu personas, šī ir mūsu vadošā doma arī cīņā pret tautu un cilvēku apspiešanu pašā Krievijā. Divos vārdos saspiesta tā skan: Patvaldību nost! Krieviju nost!"¹⁷

Nav izslēgts, ka šī anonīmā lozunga autors nebija tikai M. Valters, bet gan tapa kā kolektīvs kopdarbs, kam savu roku pielika arī pārējie liepājnieki un M. Valtera domubiedri un līdzgaitnieki Ernests Rolavs (1874–1907) un Emīls Skubiķis (1875–1943), kas tajā laikā arī uzturējās Cīrihē.

Pats lozunga saturs liekus komentārus neprasa. Nešaubīgi cariskajā Krievijā šāds uzsaukums neizturētu cenzūras sietu, bet tās autors, ar ļoti lielu varbūtību, tiktu pielikts pie sienas un uz kroņa rēķina saņemtu pierē lodi. Tādējādi lozungs tika publicēts anonīmi, taču ar šo M. Valtera viedokli bija iespēja iepazīties latviešu sociāldemokrātiem Rietumos un Baltijas guberņu latviešiem, kam bija pie­ejams nelegāli ievestais izdevums "Proletāriets".

Šo M. Valtera nostāju vairums vēsturnieku uzskata par Latvijas valstiskuma idejas aizsākumu, taču vēsturnieka A. Strangas ieskatā šīm M. Valtera izteiktajām idejām 1903. gadā līdz pat Pirmajam pasaules karam nebija nopietnas ietekmes Latvijā: "Autonomijas ideja sākotnēji parādījās politisku margināliju vidū: tā tika pausta galvenokārt ārpus Latvijas. M. Valtera, E. Rolava, E. Skubiķa Latviešu Sociāldemokrātu Savienība bija inteliģentu, nereti – eksaltētu inteliģentu (lai arī ar proletariāta izcelsmi) kopa, kuras idejām par Latvijas autonomiju (1903.–1905. gadā) ir zināma histogrāfiska vērtība un nekādas politiskas vai ideoloģiskas ietekmes Latvijā gadsimta sākumā. Tam, ko viņi rakstīja "Proletārietī" Bostonā vai Cīrihē, nebija daudz lielāka ietekme uz notikumiem Latvijā kā tam, ko rakstīja moderni Parīzes modes žurnāli."¹⁸

1905. gada revolūcijā, laikā pirms Pirmā pasaules kara un kara gados latviešu sabiedrības vairākums neatbalstīja izstāšanos no Krievijas, bet arvien neatlaidīgāk pieprasīja plašu autonomiju demokrātiskā Krievijā.¹⁹ Arī savos turpmākajos darbos M. Valters pievērsās Latvijas autonomijas jautājumam. Vēlāk viņš norādīja, ka šī ideja pirmo reizi radusies apcietinājuma laikā 1897. gadā. Savu pārliecību viņš karsti aizstāvēja arī tādos sociāldemokrātu savienības izdevumos kā "Uz priekšu" un "Strādnieks". M. Valters šo domu postulēja pavisam konkrēti, proti: "Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokrātiju (valstu) federāciju; ja to nevarētu, tad jālaužas pilnīgi ārā no Krievijas."²⁰

1905. gada decembra izdevumā "Lauksaimnieks" M. Val­ters izteica pavisam konkrētus uzskatus par Latvijas teritoriālo vienotību, Satversmes sapulces sasaukšanu un pašnolemšanās tiesībām.²¹ Uz īsu brīdi 1905. gadā M. Valters atgriezās Latvijā un piedalījās revolūcijā, runādams tautas sapulcēs, propagandēdams savas sociālās un valstiskās idejas. Masu sapulcēs, kas notika Grīziņkalnā Rīgā un Liepājā, tostarp tautskolotāju un pagastu delegātu kongresos, M. Valters iestājās par Latvijas autonomiju, Satversmes sapulces sasaukšanu un muižu zemes sadalīšanu. Sociāldemokrāti, kas bija revolucionārās cīņas priekšgalā un parasti vadīja masu mītiņu norisi, nereti nemaz nelaida pie vārda skaitliski nelielās un vājās Latviešu Sociāldemokrātu savienības runātājus. Pasākumos, kur sociāldemokrātiem bija pārsvars, M. Valteru pat izsvilpa. Demokrātiskajā Šveicē M. Valters nebija neko tādu piedzīvojis. Idejas par savu valsti un republiku tautai likās pārdrošas un nesasniedzamas. Vēsturnieks E. Andersons secina: "Vajāto sociāldemokrātu vairums vēl vairāk nocietinājās naidā pret katra veida nacionālismu, ticēdami starptautiskai revolūcijai. Pilsonisko grupu vadītāji, riebumā pret revolūcijas ekscesiem un baidīdamies, ka visus latviešus identificē par revolucionāriem, pārtrauca politisko darbību vai arī centās saglābt, cik iespējams, zināmu labvēlību krievu valdības un vietējās vācu un krievu pašvaldības iestādēs."²²

Kopš Jaunās strāvas laikiem uz M. Valteru dziļu iespaidu bija atstājis marksisms un kosmopolītisma vēsmas. Lai gan sociālas taisnības prasība pašam M. Valteram bija tuva, jo pats nāca no pieticīgas strādnieku ģimenes, tomēr viņš skaidri un nemaldīgi redzēja briesmas, kādas slēpjas vulgārajā marksismā un tanī lētticīgo barā, kas noliedza tautību, nemaz nerunājot par nacionālo pašapziņu. Jaunības posmā vēl piederēdams latviešu sociālrevolucionāriem jeb t.s. "savienībniekiem", M. Valters, kā redzams no viņa politiskās un publicistiskās darbības, savu "sociālista uzvalku" bija jau novalkājis pirms tam, kad 1903. gadā iedegās ass strīds ar latviešu marksisma ideologu Frici Roziņu. No 1903. līdz 1917. gadam gandrīz katram M. Valtera rakstam bija šis pretmarksistiskais cīņas nolūks. Pret materiālismu viņš cēla ideālismu un estētismu, pret kolektīvismu – individuālismu, pret internacionālismu – nacionālismu.²³

Novērtēdams M. Valtera aizstāvēto viedokli, rakstnieks Andrejs Upīts (1877–1970), kurš 1905. gada revolūcijas iespaidā pievērsās marksisma idejām, nosauca viņu par "marksisma grāvēju", "marksisma ļaunprātīgu sagrozītāju" un "ideālistiskās filozofijas kalpu".²⁴ Neskatoties uz šiem A. Upīša apgalvojumiem, M. Valters 1910. gadā nepalika atbildi parādā un atklātā vēstulē A. Upītim rakstīja, "sizdams" pa A. Upīša trauslāko vietu, proti, rakstniecību: "Izlasīju Izglītības 6. burtnīcā Jūsu apskatu par latviešu rakstniecību, baudīju Jūsu humoru, bet – neprasiet, kā, un, tā kā mēs abi esam pieauguši cilvēki, ceru, Jūs par ļaunu neņemsiet, ka esmu atklāts. Saku Jums acīs: tas Jums godu nedara, un, lai gan saprotu, ka Jums nākas grūti par trīs kapeikām rindiņā producēt spīdošāku humoru, bet kamdēļ tad vispār prostituēt to pašu mazumu, kuŗu dievs Jūsu talantam devis. Saudzējiet to un ticiet man, tas Jums atnesīs daudz vairāk labuma, nekā kad Jūs to izskaužat pie manas platmales un mana spieķa, pie lietām, kuŗām, kā varu Jums uz to nopietnāko apliecināt, nav ne mazākās literārās vērtības."²⁵

Pēc revolūcijas apspiešanas M. Valters atkal bēga uz Šveici. Tad īslaicīgi uzturējās arī Somijā, Briselē un Londonā, bet starp 1909. un 1910. gadu izglītību papildināja Sorbonnas Universitātē Parīzē, kur klausījās slavenā franču dzīves filozofijas pārstāvja Anrī Bergsona (1859–1941) atziņas. Savukārt 1912.–1913. gadā dzīvojis Londonā, vēlāk – Somijā. 1914. gadā M. Valters pirmo reizi apprecējās Helsingforsā (mūsdienās Helsinki) ar somieti Esteri Flomani (1879–1933). Viņu laulībā piedzima meita Estere Papardīte (1915–1930), bet laulība šķirta 1928. gadā.²⁶

1914. gadā Briselē M. Valters izdeva grāmatu "Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni",²⁷ ko veltīja Rainim. Darbā viņš atkal izvirzīja Latvijas neatkarības formulu, aizstāvot Latvijas nacionālā valstiskuma ideju. Nacionālo jautājumu M. Valters skatīja vēsturiskā perspektīvā un nonāca pie slēdziena, ka latviešiem nav nekā, ko gaidīt no Krievijas, bet ir jāreformē Vidzemes landtāgs un jāpaplašina tā tiesības. Šajā grāmatā viņš lietoja tādus jēdzienus kā "latviešu tautas normālās pašnoteikšanās tiesības", "latviešu tiesību cīņa", "mūsu nacionālo tiesību jautājumiem" un "nacionālo tiesību centieni". Tajā laikā šie formulējumi tika reti lietoti, jo toreiz nacionālo tiesību ideja, kā norāda pats M. Valters, izpaudās teju vienīgi dzejā, ne jēdzienos un argumentos, kas tiktu aprakstīti tiesisku formulējumu sistēmā. Šo grāmatu cariskās Krievijas cenzūra 1914. gadā aizliedza izplatīt, un ceļu pie latviešu lasītājiem tā sasniedza tikai pēc 1917. gada februāra revolūcijas.

Dzīvodams Somijā, M. Valters atrada personīgu kontaktu ar somu ievērojamo valststiesībnieku Leopoldu Mēšelinu (1839–1914), kurš iestājās par Somijas lielkņazistes autonomiju, kā arī sieviešu un minoritāšu tiesībām. Cīnīdamies par labvēlīgākām valststiesību reformām, L. Mēšelins vērsās arī pret pārkrievotājiem. Šis jautājums abus satuvināja. Cariskās cenzūras apstākļos M. Valters savos rakstos nevarēja ik reizi lietas saukt īstajā vārdā. Bija jāizvēlas apstākļiem piemērots rakstīšanas veids. Piemēram, rakstīdams vairākos rakstos par Somijas konstitucionālajiem likumiem, viņš šai rakstu sērijai deva nevainīgu virsrakstu, proti, "Vēstules par Somijas kultūru". Tajās viņš sīki iztirzāja petīcijas, interpelācijas un jaunu likumu ierosināšanas tiesības, tādējādi M. Valters gribēja panākt, lai latvieši sāktu labāk izprast konstitucionālo tiesību nozīmi.²⁸

Latvijas iedzīvotāju vairums, Pirmajam pasaules karam sākoties, nostājās Krievijas cara valdības pusē, kamēr liels skaits latviešu sociāldemokrātu gaidīja glābiņu Vladimira Iļjiča Ļeņina vadītā lielinieku kustībā. Šajā laikā M. Valters bija gandrīz vienīgais latviešu politiskais darbinieks, kas protestēja pret pārliecīgu latviešu likteņa sasaistīšanu ar Krieviju un uzticēšanos krievu valdībai. Viņš neticēja, ka krievu valdība centīsies uzlabot latviešu stāvokli – vismazāk to varēja sagaidīt Krievijas uzvaras gadījumā. Kamēr citi līdzgaitnieki lūdza tikai reformas, pat ne autonomiju, M. Valters prasīja Latvijas neatkarību. Pēc viņa ieskatiem, latviešu tauta varētu kļūt neatkarīgāka vai pilnīgi neatkarīga tikai Krievijas novājināšanās vai sakāves gadījumā. Par spīti dažādām iespējamām Latvijas pašnoteikšanās alternatīvām, piemēram, autonomijai federatīvās Krievijas sastāvā, iekļaušanai Vācijas impērijā vai vācbaltu bieži aizstāvētajai Baltenlandei, virsroku guva Latvijas tautas demokrātiskās pašnoteikšanās ideja, kur liels nopelns bija M. Valteram.²⁹

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas M. Valters no Somijas atgriezās Latvijā. Viņš joprojām bija vēl Latviešu sociāldemokrātu savienības pēcteces – Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas biedrs. Vēl tā paša gada 22. aprīlī Rīgā notika partijas pilnsapulce, ko atklāja un vadīja M. Valters, taču jau maijā M. Valters sevi apliecināja kā jaundibināmās Latviešu Zemnieku savienības ideologs un sāka sadarbību ar enerģisko Kārli Ulmani, ar kuru ceļi jau krustojās Cīrihē.³⁰ Šī ideoloģiskā un partijiskās piederības maiņa, iespējams, ir saistāma ar M. Valtera tā laika tīri pragmatisko skatījumu uz Latvijas politisko ainu. Proti, sociāldemokrātu savstarpējie konflikti, šķelšanās, dažādās nostādnes un savstarpēji pretrunīgā rīcība nostūma malā galveno ideju, par kuru M. Valters jau no revolūcijas laika bija iestājies, – Latvijas valsts izveidošanu.

M. Valters no sociālista pārtapa demokrātā. Rakstnieks Viktors Eglītis trāpīgi akcentēja, ka praktiskais K. Ulmanis un ideoloģiskais M. Valters "sajūdzās kā divi nevaldāmi kumeļi dievu ratos, raudami Latviju 1917. gada revolūcijā uz neatkarību".³¹ No šī brīža uz ilgu laiku nostiprinājās abu draudzība. Turpmākajos gados K. Ulmanis protežēja M. Valteru un ar ļoti augstu tolerances pakāpi bieži vien piecieta viņa ekscentrisko uzvedību, starpkaru Latvijā M. Valteram pildot sūtņa amatu.

M. Valters par Latviju kā valsti sāka rakstīt tikai 1917. gadā. Šajā gadā viņš sarakstīja divas brošūras – "Latvijas autonomija" un "Latviešu zemniecība kā politiska partija", kas iznāca Latviešu Zemnieku savienības izdevumā, jo M. Valters no šīs partijas bija uzaicināts par t.s. zinātnisko līdzstrādnieku, un Zemnieku savienības dibināšanas sapulcē viņš sīki iztirzāja valststiesību problēmas. Šajos darbos M. Valters aizstāvēja topošo Latvijas valsti kā Latvijas tautas valsti, piederību kurai nosaka nevis etniskā vai šķiriskā, bet gan pilsoniskā identitāte un valstiskuma apziņa. Tādējādi viņa pieeja jaunajai valstij bija demokrātiska un iekļaujoša.

Abos izdevumos viņš bija spiests piemēroties Zemnieku savienības toreizējām prasībām un tādēļ bija manāmi mērens. Ja viņš runāja par Latvijas autonomiju, tad tomēr tūliņ piebilda, ka viņš domā "politisku iekārtu ar valsts raksturu" un par nepieciešamību "radīt demokrātisku iekārtu ar augstākiem valsts orgāniem". "Latvijas autonomija" nobeigumā M. Valters nāca klajā ar konkrētiem uzstādījumiem, vienlaikus formulējot jaunizveidotās Latviešu Zemnieku savienības ideoloģisko nostāju un pozicionēšanos iepretim sociāldemokrātiem: "Jāatraida visi mēģinājumi nostādīt Latvijas autonomiju kā nesvarīgu; Krievijas demokratizēšana nenozīmē vēl Latvijas autonomiju; svarīgāk par visas Krievijas demokratizēšanu, kura var prasīt vairākus gadus, ir tās attīstītāko daļu demokratizēšana; starp šīm atsevišķajām Krievijas daļām ir Latvijas saimnieciskā un kultūras attīstība tāda, ka te ir iespējams radīt demokrātisku iekārtu ar augstākiem valsts orgāniem; sociāldemokrātijas stāvoklis ir autonomijas jautājumā neskaidrs, vēl vairāk, tas ir Latvijas patiesas autonomijas domai naidīgs; sakarā ar karu nāksies Latvijai rēķināties ar starptautisko stāvokli, un uz to mēs esam spiesti gatavoties; tā galvenais prasījums sakarā ar to uzstādāms neitrālas politiskās vienības ideāls; visi politiskie spēki jāvieno šimbrīžam ar Latvijas nākotnes jautājumu; latviešu zemniecībai piekrīt uz laukiem uzdevums sagatavot latviešu tautas plašāko daļu uz ziņu par Latviju un tās pašvaldību; nekautrīgi jāatraida visi Krievijas centieni aizturēt Krievijas tautu pašnoteikšanos."³² Vācu okupācijas vara aizliedza arī šīs M. Valtera brošūras.

1917. gada 25.–26. martā Valmierā M. Valters piedalījās Vidzemes Zemes sapulcē un viņu ievēlēja Zemes sapulcē izveidotajā pašvaldības institūcijā – Vidzemes Pagaidu zemes padomē. Kad 1917. gada septembrī vācieši ieņēma Rīgu, M. Valters palika Rīgā un bija viens no nacionālās pagrīdes organizācijas, latviešu demokrātisko partiju apvienības – Demokrātiskā bloka – dalībniekiem. Kopā ar K. Ulmani, Marģeri Skujenieku un Sprici Paegli viņš oktobra beigās formulēja par mērķi neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku Tautu savienībā.³³

Taču 1918. gadā gan militārā, gan politiskā situācija Latvijas teritorijā bija neapskaužama, jo Vācijas spēku ieņemtajā Rīgā darbojās Demokrātiskais bloks, bet Krievijas karaspēka kontrolētajā Valkā strādāja Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP), kas sevi uzskatīja par "topošās Latvijas valsts augstāko iestādi". Ja Demokrātiskā bloka ārpolitiskā darbība bija orientēta uz sakariem ar Vācijas sociāldemokrātiem un liberālām aprindām, tad LPNP valstiskumu saistīja ar Krievijas demokratizāciju un Antantes (Lielbritānijas un Francijas) uzvaru Pirmajā pasaules karā. Vairums LPNP locekļu turējās pie uzskata, ka lielākais drauds latviešu tautas pastāvēšanai un Latvijas valsts veidošanai ir Vācija. LPNP ilgstoši nespēja norobežoties no Krievijas politiskā procesa, tāpēc vilcinājās ar valsts proklamēšanu. Šādu situāciju ietekmēja arī kontakti ar Antantes valstu diplomātiem, kas, sniedzot padomus un finansiālu atbalstu LPNP darbībai, primāri centās novērst Krievijas fragmentāciju un separātu mieru ar Vācijas vadīto valstu koalīciju.³⁴

Vēl 1918. gada rudenī M. Valters ar bijušo partijas biedru Eduardu Traubergu mēģināja uzsākt Demokrātiskā bloka starptautiskās aktivitātes, un oktobrī viņš devās uz Stokholmu, lai mēģinātu sadarboties ar LPNP, kā arī uzlūkoja Vācijas virzienu Latvijas neatkarības idejas īstenošanā. Tādējādi zināma nozīme bija M. Valtera un E. Trauberga braucienam uz Berlīni 1918. gada 19. oktobrī, cerot vēlāk nokļūt arī Londonā. Lai gan Vācijā M. Valteru uz īsu laiku apcietināja, viņam izdevās panākt apspriedi ar jaunās demokrātiskās Vācijas valdības vicekancleru Frīdrihu Pajeru, iekšlietu ministru Kārli Trimbomu, parlamenta Ārlietu komisijas apakšsekretāru Eduardu Dāvidu un Konrādu Hausmanu. Sarunās M. Valters vāciešus brīdināja, ka Antantes valstis atzīs Latviju, un ieteica Vācijai atteikties no agrākajiem latviešu tautai naidīgajiem plāniem, nodibināt draudzīgas attieksmes ar topošo valsti un iemantot tās neitralitāti un draudzību. Šie Demokrātiskā bloka tiešie kontakti ar Vācijas valdību un politiķiem noteica, ka Vācija atteicās no plāniem veidot Baltijas hercogisti un sniedza vispusīgu atbalstu neatkarīgai, nacionālai un demokrātiskai Latvijas valstij.³⁵

Vācijai sabrūkot, 1918. gada novembra sākumā bez izņēmuma visas robežzemes starp Vāciju un Krieviju jau bija proklamējušas savu neatkarību. Vienīgais izņēmums bija Latvija, jo dažādas politiskās grupas un nogrupējumi joprojām nespēja savā starpā vienoties par Latvijas valsts uzbūves veidu un dažu ambiciozu personu ietekmē pat vienkārši nevēlējās sadarboties ar citām grupām. M. Valters ziedoja daudzas dienas, mēģinot panākt sadarbību starp šiem diviem galvenajiem politiskajiem nogrupējumiem – LPNP un Demokrātisko bloku, kas izdevās tikai pa daļai. Daļa Nacionālās padomes locekļu sāka sadarboties ar Demokrātisko bloku un radīja jaunu institūciju – Latvijas Tautas padomi, kas proklamēja Latvijas valsti un izraudzīja Latvijas valdību.³⁶

M. Valters ir viens no Latvijas Tautas padomes 39 locekļiem, kurš 1918. gada 18. novembra pirmdienas pēcpusdienā Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātrī (tagad Latvijas Nacionālajā teātrī) piedalījās Latvijas Republikas pasludināšanā un ir iemūžināts uz šī teātra skatuves dēļiem, leģendārajā Viļa Rīdzinieka fotogrāfijā. Par šo brīdi 1952. gada 16. novembra vēstulē publicistam Žanim Unāmam M. Valters atminas: "Kas gan bija jāizcīna pirms 18. novembra! Cīņa ap valsti un valsts morāli bija dziļi iesakņojama, dziļi pārvarama mūsu pašu aprindās. (..) 18. novembris deva zināmu integrāciju mūsu tautai. Tas bija politiskas solidaritātes akts, kādi ir visi lielie politiskie akti vēsturē. Individuālais it kā pazuda, uzvarēja sociālais."³⁷

Par pirmo Latvijas valdību – Pagaidu valdību – Tautas padomes locekļi vienojās 1918. gada 17. novembra vakarā. Nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 19. novembrī, jaunā valdība varēja sākt savu darbu. M. Valters kļuva par K. Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības pirmo iekšlietu ministru.

Viņam uzticēja pārzināt ļoti sarežģītu jomu – jaunās valsts iekšējo drošību, vietējās policijas veidošanu un pārņemšanu no vāciešiem. Ņemot vērā M. Valtera revolucionāro pagātni, viņu uzskatīja par kreisi noskaņotu Latvijas Zemnieku savienības biedru. M. Valtera darba vissmagākais posms bija 1919. gada janvāris un februāris, kad ārzemēs atradās gandrīz visa Latvijas valdība ar K. Ulmani priekšgalā un viņš kopā ar vēl diviem Pagaidu valdības ministriem bija atstāts faktiskā lielinieku un arī vācu ielenkumā Liepājā. Kā Pagaidu valdības galvas vietnieks no 1919. gada 28. janvāra līdz 2. martam parakstīja arī Pagaidu valdības rīkojumus Ministru prezidenta vārdā.³⁸ Vēsturnieks E. Andersons norāda, ka bez izņēmuma visi tā laika novērotāji M. Valteru nosaukušu par pašu spējīgāko Latvijas ministru, dažu izpratnē pat par vienīgo spējīgo ministru, jo ar nesatricināmu mieru ir izturējies 1919. gada 16. aprīlī, kad vācu rīkotā apvērsumā M. Valteru arestēja.³⁹ Savukārt vēsturnieka Valtera Ščerbinska ieskatā M. Valters nebija ļoti aktīvs un harizmātisks ministrs. Lielu daļu valsts iekšējās drošības nostiprināšanas elementu – ministriju, policiju, aizsargus praktiski noorganizēja augstākie ministrijas ierēdņi.⁴⁰ Viņa iekšlietu ministra kadences laikā 1919. gada 19. marta Pagaidu valdības sēdē Liepājā tika pieņemti noteikumi par aizsargu nodaļām, un 1919. gada 20. martu uzskata par Latvijas Aizsargu organizācijas dibināšanas dienu. Sākotnēji dienests aizsargos bija obligāts visiem lauku iedzīvotājiem, kuriem piederēja īpašums, un rentniekiem, bet no 1920. gada – visiem pagasta vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem. 1921. gada jūlijā tā kļuva par sabiedrisku organizāciju ar brīvprātīgiem dalībniekiem.⁴¹

M. Valters iekšlietu ministra amatu pildīja arī otrajā K. Ulmaņa Ministru kabinetā līdz 1919. gada 30. augustam, kad pēc sociāldemokrātu iebildumiem un sūdzībām par demokrātijas pārkāpumiem nācās no amata aiziet. Sociāldemokrāts Bruno Kalniņš (1899–1990) savās atmiņās par šo laiku raksta: "Pēc Valtera ierosmes Lejaskurzemē dzima aizsargu organizācija, anarhijas svētkos lēnām tika ieviesta kaut kāda kārtība. Iekšlietu ministra, K. Ulmaņa palīga nopelns. Bet vispār Valters un Ulmanis, izņemot politisko pārliecību, bija pretstati. Mākslas pazinējs, pasvītroti, pat teatrāli inteliģents un bezgala vienkāršs, īsts latviešu zemnieks. Milzu pretstati arī attieksmē pret sievietēm un mūziku...

Manuprāt, Valteram, enerģiski strādājot, 1919. gadā pietrūka paškritikas. Viņš nepamanīja, ka politikā ap viņu tiek vērptas intrigas. Cilvēks vispār uzvaras brīžos ir neuzmanīgs."⁴²

Ar šo brīdi arī beidzās M. Valtera politiskā karjera starpkaru Latvijā un sākās jauna – diplomāta M. Valtera gaitas Latvijas ārlietu dienestā. Visdrīzāk M. Valtera politiskajai karjerai punktu pielika viņa paša rakstura spīts, brīvmākslinieka gars un lielais individuālisms, kas nepakļāvās nekādai partijas disciplīnai. Tieši viņa nesavaldīgais raksturs 1925. gadā uz trim gadiem pārtrauca arī viņa diplomāta karjeru.

M. Valtera dzīves posms līdz 1919. gada 30. augustam, autora ieskatā, ir uzskatāms par pašu nozīmīgāko viņa sabiedriski politiskajā darbībā. Latvijas politisko ideju vēsturē viņš bija pirmais, kurš 20. gadsimta sākumā saskatīja ļoti konkrētas aprises cīņā par nacionālu valsti un pieprasīja Latvijas valstiskuma veidošanu. Turklāt, varbūt sākotnēji pat pašam neapzinoties, M. Valters palika līdz galam radikāli konsekvents savā pārliecībā par Latvijas valsts idejas īstenošanu un par spēju konsolidēt ap Latvijas valsts ideju dažādas politiskās grupas un sabiedrības slāņus. Tādējādi viņš bija arī viens no Latvijas valsts proklamēšanas akta tehnologiem, kas kulmināciju sasniedza 1918. gada 18. novembrī ar neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts izveidi.

Latvijas ārlietu dienestā

Atsaucoties Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Mei­erovica aicinājumam, M. Valters sāka strādāt Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā un no 1919. gada oktobra kļuva par diplomātisko pārstāvi Itālijā. Romā M. Valters ieradās 30. decembrī, un viņa pamatuzdevums bija noskaņot Itāliju par labu Latvijas valsts atzīšanai de iure, ko arī viņš panāca. Savukārt 1921. gada martā viņš tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā, bet no 1921. gada novembra – arī Spānijā un Portugālē ar sēdekli Romā. Viņš tika apbalvots ar Itālijas Kroņa ordeņa I šķiras ordeni.⁴³ Papildus tam viņš bija Latvijas delegācijas loceklis Tautu savienībā 1921. gadā, kad 22. septembrī Latviju uzņēma par šīs starptautiskās organizācijas dalībnieci, un palīdzēja Latvijai labvēlīgā risinājumā Tautu savienības padomē, kas skāra nacionālo minoritāšu jautājumu Latvijā (t.s. M. Valtera deklarācija).⁴⁴

Paralēli diplomāta darbam 1919. gada septembrī viņš tika ievēlēts par Latvijas Augstskolas (tagadējā Latvijas Universitāte) pasniedzēju. 1924. gada maijā Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē M. Valteru ievēlēja par privātdocentu valsts tiesību katedrā, taču citi pienākumi viņu no šī darba atrāva.

Savukārt no 1924. gada augusta līdz 1925. gada decembrim M. Valters pildīja ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra amatu Francijā, kas pārtrūka paša asā rakstura dēļ, ka pat bija spiest pamest darbu Ārlietu ministrijā. Proti, būdams impulsīvas dabas, M. Valters necieta toreiz vecās krievu skolas ietekmē izkopto birokrātiju Latvijas valdības aparātā, un viņam radās konflikts ar Latvijas valsts iestādēm norēķinu ziņā. Tās neatzina rakstniekiem un žurnālistiem sarīkotas viesības par sūtniecībai piemērotām aktivitātēm un pieprasīja, lai sūtnis sedz tās no saviem personiskiem izdevumiem. Viens no galvenajiem uzbrucējiem sūtniecību fondiem bija ārlietu ministrs F. Cielēns, kurš, vēlāk pats būdams sūtnis Francijā, rūgti pārliecinājās, cik daudz taisnības bijis M. Valteram. Piemēram, 1925. gada 12. marta Ārlietu ministrijas "Pro memoria" par debatēm Saeimas budžeta komisijā sakarā ar sūtniecību Romā un Parīzē budžeta apspriešanu lasāms: "Vārdu vēlreiz ņem ārlietu ministrs [Z. Meierovics] un aizrāda, ka tie gadījumi, par kuriem runā valsts kontroles pārstāvis [runa ir par nekārtībām un iztrūkumiem grāmatvedībā M. Valtera vadītajās sūtniecībās], ir notikuši agrākās valdības laikā un, kas zīmējas uz uzrēķināto summu piedzīšanu, tad, tiklīdz valsts kontroles attiecīgie lēmumi būs nākuši spēkā, ministrija nekavēsies spert soļus to piedzīšanai. [..] kā zīmējas uz Dr. M. Valteri kā sūtni, tad ministra kungs atrod viņa darbību par visai plašu un apmierinošu. Dr. M. Valters savā darbībā esot ļoti aktīvs, un viņš viens pats ministrijai sniedzot vairāk ziņojumu gan politiska, gan ekonomiska satura nekā visi pārējie sūtņi, kopā ņemti."⁴⁵

M. Valters arī necieta birokrātiju un pasivitāti starp saviem padotajiem. Tā sūtniecības padomnieks Parīzē Pēteris Sēja 1925. gada 20. aprīlī par nesaskaņām ar sūtni M. Valteru Latvijas Ārlietu ministrijai rakstīja: "Galvenais jau ir darbu pareizi organizēt un darbiniekiem nelaupīt darba prieku. Bet Dr. Valtera kungs rīkojas taisni pretēji: ko vienu dienu rīko tā, tā otro dienu atkal savādi, iejaucas sūtnim pilnīgi nevajadzīgos sīkumos un ar to terorizē darbiniekus un paralizē ražīgu darbu."⁴⁶

Bet, kad M. Valters Latvijas sūtniecībā Parīzē fiziski pārmācīja savu pirmās šķiras sekretāru Jūliju Feldmanu, vadzis lūza un Latvijas valdība M. Valteru atlaida no ārlietu dienesta, lai gan atbrīvojot pēc paša lūguma. 1926. gada 19. janvārī sūtniecības pagaidu vadītājs Parīzē J. Feldmans raksta Ārlietu ministrijas pārvaldniekam Hermanim Albatam: "Tuvāk iepazinies ar sūtniecības darbu [pēc M. Valtera atcelšanas no amata] un visu iekārtu, redzu ārkārtīgi lielus trūkumus, kuri visā drīzumā jānovērš. Nerunājot nemaz par to, ka netiek izpildīti visi priekšraksti saskaņā ar konsulāro reglamentu, pati darbvedība atrodas pilnīgi haotiskā stāvoklī."⁴⁷

1925. gadā viņš izstājās arī no Latviešu Zemnieku savienības⁴⁸ un, lai nopelnītu iztiku, turpmākos trīs gadus strādāja žurnālistikā. Tomēr 1928. gadā M. Valters atgriezās darbā Latvijas ārlietu dienestā un februārī tika iecelts par konsulu Karaļaučos (Kēnigsbergā, tagadējā Kaļiņingrada). 1930. gadā M. Valters apprecējās ar Alisi Ēriku Vilsoni (1869–1973), ar ko kopā bija strādājis sūtniecībā Romā. Otrā pasaules kara beigu posmā viņa organizēja un vadīja Briseles Latvijas Sarkanā Krusta apgādes biroju, tostarp apzināja un aprūpēja latviešu karavīrus un viņu piederīgos.⁴⁹

1934. gadā senais draugs K. Ulmanis pēc valsts apvērsuma gādāja, lai M. Valteru ieceltu sūtņa postenī Polijā un Ungārijā ar sēdekli Varšavā, bet no 1938. gada septembra Beļģijā un Luksemburgā ar sēdekli Briselē. Neraugoties uz maksimālā vecuma sasniegšanu, 1939. gada 6. maijā Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis pilnvaroja ārlietu ministru V. Munteru pagarināt M. Valtera palikšanu amatā ne ilgāk par 1940. gada 31. decembri.

Starpkaru Latvijā M. Valters turpināja rakstīt arī grāmatas. 20. gadsimta 30. gados Latviju skāra pasaules ekonomiskā krīze. Arī starptautiskās attiecības Eiropā kļuva saspīlētas, Vācijā pieauga nacionālsociālisma iespaids. 1933. gadā iznāca zīmīgs M. Valtera darbs ar nosaukumu "No sabrukuma uz plānveidīgu saimniecību. Latvijas atjaunošanas problēmas. Latvijas nākotne", kurā viņš aizstāv Latvijas ekonomisko valstiskošanu. Viņa skatījums uz pilsonisko sabiedrību svārstījās starp demokrātiskām un autoritārām idejām. Sociālās problēmas M. Valters piedāvāja risināt ar pāreju pie plānveidotas un valsts diktētas tautsaimniecības.⁵⁰ Šī grāmata zināmā mērā iezvanīja daudzas K. Ulmaņa ekonomiskās reformas nākamajos gados. Kā norāda vēsturnieks A. Stranga: "Valters izrakstīja zāles: valstij jāpārvēršas par saimniecības vadošo un pavēlošo organismu; saimniecība jāvada centralizēti un latviski; uzņēmēji jāšķiro labos un blēdīgos; jāierobežo "svešo kapitālu" ieplūšana latviskajā saimniecībā utt. Valters izrakstīja demokrātijas likvidēšanu, lai īstenotu šo programmu. 15. maijs to īstenoja. Valters savu tautisko sociālismu atmeta jau pēc dažiem gadiem; Ulmanis pie tā turējās līdz beigām."⁵¹

Īsi pirms Latvijas okupācijas M. Valters privātās vēstulēs nesaudzīgi kritizēja kādreizējā sabiedrotā K. Ulmaņa politiku un ārpolitisko orientāciju, taču teju bija vienīgais, kurš K. Ulmani uzrunāja uz "tu" un vēstulēs viens otru uzrunāja ar "mīļais draugs".⁵²

Kā ļoti nozīmīga laikmeta un Latvijas politiskās vēstures liecība ir minama 1957. gadā Stokholmā publicētā M. Valtera grāmata "Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas traģiskajos gados", kas izraisīja plašu rezonansi latviešu trimdas sabiedrībā. Sarakstē iezīmējās viedokļu atšķirības, neuzticība un domstarpības starp pēdējo starpkaru Latvijas ārlietu ministru V. Munteru un sūtni M. Valteru. Tāpat sarakste sniedz niansētu savstarpējo attiecību portretējumu starp K. Ulmani un M. Valteru īsi pirms Latvijas okupācijas.

Savā sarakstē M. Valters brīdināja, ka V. Muntera un K. Ulmaņa īstenotā politika var padarīt Latviju par tirgošanās objektu starp Krieviju un Vāciju. Turklāt K. Ulmanim uzstājīgi prasīja ārkārtas pilnvaru izbeigšanu un Satversmes atjaunošanu. Tā 1939. gada 27. novembrī viņš K. Ulmanim rakstīja: "Ja Tu esi atzinis, ka tautas pārstāvība vajadzīga, – nekavējies to radīt, neuzklausi glūnīgus ierunu cēlējus ap sevi. Radi tautas pārstāvību, un Tu redzēsi, ka Tevi cienīs arī tie, kas tagad no Tevis attālinājušies vai ir Tev naidīgi. Tādu ir vairāk, nekā Tu domā. (..) Bet – tautas pārstāvība, par kādu Tu runā, nav radāma, tā jau pastāv, un Tev vajag tikai izbeigt tās pārtraukumu. Tiesiski tā nav izbeigta; tas krīt politiski un vēl vairāk valststiesiski svarā. (..) Lai būtu iespējams atgriezties pie pilnīgas likumības, atliek panākt rūpīgu sagatavošanu Saeimas sasaukšanai, ievadot sarunas ar visām tām partijām, kas Saeimā iegāja, un vēl vairāk ar visām aprindām, kas dzīvo līdzi Latvijai, atbild par tās likteni. Tai ziņā darāms darbs, kas tika darīts dienās pirms 18. novembra."⁵³

Tāpat sarakstē ar Kārli Ulmani M. Valters privāti un personīgi pauž klaju neuzticību V. Munteram. Skopajās V. Muntera atbildēs sūtnim M. Valteram ir noprotama ārlietu ministra savaldība, kurš acīmredzot piecieta M. Valtera pašdarbību, piemēram, bez Ārlietu ministrijas vadības saskaņošanas publicējot presē rakstus vai sūdzoties par ārlietu ministra darbu Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim. Ir viegli iedomāties, kas notiktu ar citu diplomātu, ja viņam nebūtu K. Ulmaņa personiskā protekcija. Un M. Valters to apzinājās, 1939. gada 30. maija vēstulē K. Ulmanim viņš rakstīja: "Es neuzskatu sevi, un Tu to no manis arī neprasīsi, par kuru katru vienkāršu ierēdni. Manas sabiedriskās darbības pagātne un mana pašcieņa liek man runāt vaļsirdīgi."⁵⁴

Otrā pasaules kara laikā M. Valters no Beļģijas pārcēlās uz Šveici, tad Franciju, kur strādāja par juristu. Vēlākos gados M. Valters lasīja referātus Beļģijā, Nīderlandē un Zviedrijā, un savos priekšlasījumos viņš K. Ulmaņa autoritārā režīma periodu Latvijā apzīmēja par "iekšējo okupāciju", bet sūtnim Kārlim Zariņam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras – par papīrīti ar "tramvaja biļešu vērtību".⁵⁵

1951. gadā Stokholmā iznāca M. Valtera grāmata "15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras", kurā viņš apšaubīja sūtņa K. Zariņa ārkārtējo pilnvaru leģitimitāti un K. Zariņa darbībā pārmeta pārāk lielu piesardzību un pasivitāti. Savā grāmatā M. Valters kļuva vēl nesaudzīgāks. Pamatojoties uz plašiem juridiskiem un valststiesību zinību pārspriedumiem, autors pēc 17 gadiem bija nonācis pie secinājuma, ka K. Ulmaņa un viņa piekritēju 1934. gada 15. maija valsts apvērsums ir noziegums pret Latvijas tautu. Ārkārtējās pilnvaras M. Valters kritizēja gan no rīkojumdokumentu juridiskās noformēšanas viedokļa, gan uzskaitīja būtiskas nepilnības visos sešos pilnvaru punktos. Darbu autors nobeidza ar vārdiem: "Kas runās Latvijas vārdā nākamos notikumos, kurus te tēlojam: vai Latvijas tiesību lauzēji un apsmējēji? Latvijas goda un zelta izsaimniekotāji? Lasītājs atbildēs pats: tiem vieta uz tiesas sola. Piecelieties noziedznieki, Latvijas tiesa nāk!"⁵⁶ Sūtnis K. Zariņš 1951. gada 23. maijā rakstīja pilnvarotajam lietvedim, sūtniecības Vašingtonā vadītājam J. Feldmanam: "Miķeļa Valtera brošūra sūtniecībai tika piesūtīta. Izlasot izsaucos "vājprātība vai nodevība". Man šķiet, mēs nevaram ar viņu polemikā ielaisties. To viņš tikai laikam vēlas, lai pēc tam lielītos [..], ka, lūk, tos nabaga sūtņus nobaidīju."⁵⁷

Klaja neuzticība pret V. Munteru un arī K. Ulmaņa kritizēšana laikā starp 1938. un 1940. gadu, tāpat konflikts ar sūtni K. Zariņu pēc Otrā pasaules kara liek uzdot jautājumu par paša M. Valtera rīcības motīviem. Proti, kāpēc pēc 1934. gada 15. maija notikumiem viņš neaizstāvēja demokrātiskos institūtus Latvijā, bet sešus gadus kā sūtnis Varšavā un Briselē turpināja pārstāvēt, turklāt saņemot atalgojumu, autoritatīvo K. Ulmaņa režīmu.

Uz M. Valteru kā pretrunīgu diplomāta personību jau 1930. gadā norādīja publicists un pedagogs Jānis Lapiņš (1885–1941), kura vārdos ir jaušama zināma ironija: "Vislielāko iespaidu Dr. M. Valters atstājis uz mūsu sabiedrību ar savu personību, jo viņš starp latviešiem jūtas kā svešinieks, bet svešiniekus latvieši ļoti ciena. Viņš ir īsts ārzemnieks pēc jušanas un domāšanas, jo trīsdesmit ārzemēs pavadīti gadi nevar paiet bez iespaida. Dr. M. Valteram ir skaista, cienības pilna galva, izsmalcināta uzstāšanās, pārdomāti žesti un vienmēr tāda izteiksme, ka tam ir kas ļoti svarīgs sakāms. Šādi cilvēki imponē, viņus apbrīno kā svešas zemes skaistumu, kurā nav latviskās vienkāršības. Valteram ir vizoša, eleganta ārpuse, visa viņa izturēšanās ir stilā, ārpus tā Valters nav iedomājams. Bet cilvēka vislielākā laime ir arī viņa nelaime. Diplomāts nekad nedrīkst izteikt spilgtu domu, drošu vārdu. Viņam ir vienmēr jāslēpj sevī zināma domu un faktu rezerve, ko mest cīņā vēl grūtākā brīdī. Nekad tas nedrīkst atklāt kārtes, nekad nedrīkst pārsteigties. Biedri šad tad ir nesaprašanā, kurp Valters viņus ved. Viņš visus tur vēsā attālumā, arī sirsnībai ir zināmas rezerves. Šādos apstākļos diplomātam jābūt vidusceļa gājējam, bez spilgtām domām un vārdiem. Bet, ja talantam jāiemācās noklusēt, jābaidās no spilgtuma, tad tā ir viņa traģēdija. Šo spilgto domu un formulējumu nav arī Valteram. Valters par daudz griež vērību uz ārieni, tāpēc saturs ne vienmēr ir pietiekoši kodolīgs. Klausītājs jūtas it kā apburts, viņš ir Valtera varā, bet Valtera doma pa vizošu ārpusi ir aizslīdējusi un zūd līdz ar to, kā vārdu vizējums ir beidzies. Valters ir pārāk liekvārdīgs, daudzvārdīgs, par daudz stiepts."⁵⁸

M. Valters kā diplomāts ir vērtējams ļoti pretrunīgi. No vienas puses, viņam piemita ass prāts, valodu prasmes un vajadzīgās diplomāta iznešanās spējas, taču, no otras puses, viņš nepazina kompromisa un takta mākslu un, kā lasāms Ārlietu ministrijas dokumentos, bija impulsīvas dabas, haotisks un neiecietīgs pret saviem padotajiem. Viņš nebija ierindas birokrāts un ierēdnis šī vārda klasiskajā izpausmē. "Dr. M. Valters bija vēsturiska personība Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, taču viņam piemita tik daudz talantu, tik augsta pašapziņa un tik nevaldāms raksturs, ka diplomātiskais dienests ar tā protokolu un nepieciešamību ierobežot savus personiskos uzskatus par jebkuru Latvijas ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumu viņam vienmēr likās par šauru."⁵⁹

Iespējams, tieši šo rakstura īpašību dēļ 20. gadsimta 20.–30. gados Latvijas politiskā elite, tostarp Latvijas ārlietu dienesta vadība, vislabāk vēlējās redzēt M. Valteru ar savu ekscentrisko dabu tālāk no Rīgas, kas acīmredzot abas puses apmierināja. Un M. Valtera dzīvē ir vērojams vēl kāds paradokss – lai gan viņš iestājās un pozicionējās kā cīnītājs par Latvijas valstiskuma izveidošanu, praktiski visu Latvijas starpkara periodu viņš centās uzturēties ārpus Latvijas. Šo īpatnību precīzi raksturo vēsturnieks Andrievs Ezergailis: "Valteram ir viena kopēja īpašība ar mitoloģiskiem varoņiem – distance no mirstīgiem. Kopš 1890-tiem gadiem viņš bijis pie mums, bet gandrīz nekad ar mums. Viņš uznirst un tad atkal nozūd. Lielāko daļu savas dzīves viņš pavadījis ārpus Latvijas. Uz latviešiem viņš runājis no kalnu, ezeru un citronu koku zemēm. Demokrātiskās Latvijas laikā viņš izvēlējās sūtņa amatus ārzemēs. Pat mūža pēdējos gadu desmitus viņš pavadīja pilsētā, kas atradās tālu no citiem latviešu emigrantu centriem. Vai šī tieksme attālināties bija gribēta mistērijas radīšana, grūti spriest."⁶⁰

M. Valteram nekad nav paticis provinciālisms, kas ir izteikti nolasāms no viņa rakstiem, turklāt Latvijas iekšpolitiskās ķildas 20. gadsimta 20.–30. gados vārēja būt vēl viens pamudinājums viņa apzinātajai izvēlei distancēties un attālināties no aktuālajiem politiskajiem un sociālekonomiskajiem procesiem Latvijā.

Padomju okupācijas laikā M. Valteru 1940. gada oktobrī sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu atbrīvoja no sūtņa pienākumiem. Latvijā M. Valters neatgriezās, bet palika dzīvot Rietumeiropā. Latvijas starpkaru periodā M. Valters tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru.

Dzejnieks un literāts

Savā garajā mūžā M. Valters ir intensīvi publicējies, apcerot plašu jautājumu loku. Turklāt M. Valtera literārais mantojums nav pilnībā apzināts. Kā galvenais iemesls jāmin fakts, ka M. Valters mēdza publicēties ne tikai ar pseidonīmiem, piemēram, kā Andrejs Papārde, Furius, Dorupnieks, V. Zapoļskis, A. Bērzkalns, Indrāns, bet arī anonīmi, īpaši nelegālajā presē. Tieši ar Andreja Papārdes vārdu viņš latviešu literatūrai devis gan tulkojumus, gan oriģināldarbus. Savdabīgi, ka pēc doktora grāda iegūšanas 1907. gadā savam vārdam rakstos un grāmatās viņš priekšā īpaši izcēla savu zinātnisko grādu un arī citi autori, rakstot par M. Valteru, ierasti pievienoja pirms vārda saīsinājumu Dr. vai aprakstīja kā "doktors Valters".

M. Valtera pirmā publikācija ar nosaukumu "Iz Berlīnes" ir lasāma 1894. gada 8. (pēc vecā stila 20.) augustā laikrakstā "Dienas Lapa". Jau sākot ar 1900. gadu, literārajā mēnešrakstā "Austrums" ar pseidonīmu Andrejs Papārde viņš rakstīja par ārzemju un latviešu rakstniecību, izsakot arī kritiku par jaunstrāvniekiem. Viņš publicēja pirmos dzejoļus, no kuriem daļa vēlāk tika iespiesta viņa dzejoļu krājumos "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem. Lirika" (1910) un "Mūžība. Mana dziesma" (1914), taču šie dzejoļi ir gandrīz bez pantmēra un atskaņām, pilni ar sentimentālu, abstraktu jūtu un domu stāvokli, bez laika, vietas un cēloņu minējumiem: "Valtera-Papārdes dzejoļi ir interesanti kā ēmigrantu literātūras paraugs. Viņos redzams skumji vēss intelligents, kas rezignē par dzīves mazvērtību, kas apzinās mūžības lielumu un varenību. Tas ir bezgala vientuļš cilvēks, atstāts, sevī nogrimis, par saviem likteņiem un mūžības problēmām domājošs. Bet filozofiskā doma še nav dziļa, tā ir, kā arvienu Valteram, formu meklējoša. Papārde mīl simboliku, neskaidro, miglaino, tālus abstrahējumus. Viņa sirds pie tam vienmēr auksta un skumja kā aizmirsta pils."⁶¹

Viņš kļuva par jaunas formas brīvā pantmēra un bezatskaņu dzejas aizsācēju Latvijā.⁶² Dzejoļu krājumā "Tantris" lasāmas šādas Andreja Papārdes rindas:

"Sastingst ūdeņi
Sīko priedīšu ēnā.
Aprims sāpes, dusēs domas
Baltā kvēlošā naktī.
Un apkārt tev čalos
Tavu sapņu jūra,
Ap vientuļo klinti
Viss mirs, viss mirs.
Būs tikai mūžīgais miers,
Būs tikai mūžīgā nakts."⁶³

Jau kopš savas jaunības viņš bija pievērsies ne vien tiesību un sociālajiem jautājumiem, bet arī mākslām un rakstniecībai. Savās grāmatās "Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos" (1908) un "Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas" (1909) kritizējot marksisma socioloģisko metodi kā pārāk nepilnīgu un vienpusīgu, balstījās uz vācu estēta Maksa Desuara un t.s. empātijas teorijas iedibinātāja Teodora Lipsa idejām. Savukārt priekšstats par mākslu kā imanentu formas evolūciju ļauj viņa uzskatus satuvināt ar mākslas vēsturnieka Heinriha Velflīna koncepciju – tikai pateicoties estētiskai formai, vispār iespējama māksla. Tie ir polemiski darbi, kam caurausti teorētiski uzskati par mākslu un sabiedrības dzinējspēkiem. Mākslai ir savi īpatnēji likumi un savi uzdevumi, tāpēc tās izpratnei ir nepieciešams liels intuīcijas spēks, jo skaistais nepadodas analīzei. Tas ir ārpus domāšanas spēka: skaisto neatzīt, tas ir jājūt. Šīs idejas sasaucas ar Anrī Bergsona (1859–1941) intuitīvisma filozofiju, kura lekcijas apmeklēja M. Valters.⁶⁴

"Latvju rakstniecība portrejās" 1926. gadā M. Valtera rakstības stilam ir sniegts šāds vērtējums: "Plaša, dziļa kultūrā un liela, vispusīga izglītība redzamas ik Valtera rakstā. Mākslas vēsturē, kritikā, tieslietās, politikā, tautsaimniecībā – visur Valters pārsteidz ar dziļo nopietnību, pētnieka skatu un lietpratību. Viņa stils smalks, interesants, izteiksmīgs. Valters ir viens no redzamākiem visu laiku latvju sabiedriskiem un preses darbiniekiem."⁶⁵

Viņš ir arī divu filozofisku lugu autors: "Kristus atriebšanās" (1928) un "Dievs un cilvēks" (1930). Pēdējā 1930. gadā tika izrādīta Dailes teātrī Rīgā. Par presi un tās nozīmi M. Valteram pieder vārdi: "Preses brīvība? Es tādu nepazīstu. Prese atbildīga!"⁶⁶

20. gadsimta divdesmito gadu sākumā, būdams ļoti temperamentīgs un ar plašām interesēm, M. Valters spēja nodibināt sakarus ar plašām sabiedrības aprindām. Ņemot vērā, ka Latvija un latvieši toreiz bija teju pilnīgi nepazīstami Rietumeiropā, M. Valters uzskatīja par savu galveno pienākumu ietekmēt sabiedriskās domas paudējus – literātus, žurnālistus, māksliniekus un zinātniekus. Viņš pieprasīja valdībai plašus līdzekļus informācijai un sakaru izveidošanai ar sabiedriskās domas ietekmētajām aprindām, taču šādi līdzekļi Ministru kabinetam praktiski nebija, tādējādi pats par saviem līdzekļiem izdeva sarakstītas grāmatas "Lettland" (1923), "Baltengedanken und Baltenpolitik" (1926) un "Le peuple Letton" (1926). Tā savā 510 lappušu biezajā "Lettland" viņš veltī vairāk nekā simts lappušu garo III nodaļu Livonijas valsts un Baltijas provinču, kā arī Rīgas veco pilsētas tiesību kritiskam apskatam. Tāpat šīs grāmatas DC un X nodaļa pievēršas valststiesību jautājumiem.

Viņš bija Latvijas PEN kluba biedrs. 1927. gadā tika piešķirta Krišjāņa Barona prēmija par grāmatām "Baltengedanken und Baltenpolitik", "Le peuple Letton", bet 1934. gadā – K. Barona prēmija par darbu "No sabrukuma uz plānveidotu saimniecību".

1934. gada 1. maijā bijušais cīņu biedrs no revolūcijas laikiem, dzejnieks Jānis Akuraters velta jūsmīgus vārdus M. Valteram, atzīmējot viņa 60 gadu jubileju: "Viņš ir eiropietis ne tikai pēc dzīves vietas. Arī savos uzskatos, domās, piedzīvojumos un visā savā darbībā viņš ir smalks, vispusīgs eiropietis. Tomēr nekad nav aizmirsis sev tuvāko, mīļāko tautu un zemi – Latviju. (..) Bet mūsu jubilārs nes vēl sevī ko citu, to ko mēs pazīstam atklātībā mazāk un kas pēdējos gados vēl vairāk noslēdzies. Tas ir dzejnieks, mākslas cilvēks un estēts. Un latvju dzejniekam un estētam daudzkārt ir nācies ievilkties sevī ar savām labākajām garīgās kultūras domām, lai ziedotu savu mūžu citiem pienākumiem. Miķeļa Valtera interese par daiļliteratūru arvien ir bijusi dzīva un aktīva. Vēl tikai dažus gadus atpakaļ, viņš pārnākdams no Parīzes uz Rīgu, deva veselu lekciju ciklu par franču jauno rakstniecību un tās problēmām, it kā uz brīdi atmodināja intelliģencē plašākas intereses par to, kas notiek Eiropas rakstniecībā. Daudzās kritikās un mākslas parādību apcerējumos Valters ir rādījis savu dziļo un īpatnējo vērtētāja garu. Latvijas literātūras vēsturē ir pazīstams arī rakstnieks Andrejs Paparde ar savām intīmām dzejām, kas nes sevī daudz smalku noskaņu, mazliet pesimistiskā novirzienā. Tas ir Miķelis Valters savā dvēseles dzīvē, smalks stilists, oriģināls izteiksmē."⁶⁷

Otrā pasaules kara laikā M. Valtera akadēmisko interešu loks pastāvīgi paplašinājās, un padomju agresija pret Baltijas valstīm 1940. gadā mudināja viņu izdarīt plašas starptautisko tiesību studijas, konfrontējot allaž šo tiesību atziņas un principus ar Latvijas valsts likteni. Nodarbojoties ar Baltijas valstu tiesību problēmām, viņam izveidojās tiešs kontakts ar tā laika redzamākajiem Šveices starptautisko tiesību speciālistiem – prof. Paulu Gugenheimu (1899–1977) un prof. Maksi Hūberu (1874–1960).

1943. gadā Ženēvā M. Valters nodibināja savu ziņu aģentūru "Lattpress", un oktobrī viņš sāka izdot žurnālu "Latvju Domas". Tajā pašā gadā Bernē iznāca grāmata "Probleme Europas", gūstot ievērību Šveicē. Savukārt 1949. gadā Bernē izdeva "Das russische Problem. Ein neuer Konflikt", prasot Latvijas pilnvērtīgu vietu jaunajā demokrātiskajā Eiropā.⁶⁸

Ņemot vērā lielo ažiotāžu, ko izraisīja M. Valtera 1951. gadā Stokholmā izdotā grāmata "15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras", kurā viņš 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu vērtē kā noziegumu, kas iznīcināja Latvijas valsti, latviešu trimdas laikraksti un izdevniecības atturējās ievietot vai publicēt viņa rakstus – it kā nesalasāma rokraksta dēļ. Tas sāpināja veco diplomātu, taču lūgties viņš negāja, bet tā vietā sāka mācīties rakstīt uz rakstāmmašīnas. Savu kritiku viņš turpināja arī brošūrās: "Par valsti un valsts problēmām" (Stokholmā, 1950), "Latvijas demokrātija un kai tū veidot" (Minhenē, 1952), "Latvija ceiņā par sovom tīseibom" (Minhenē, 1960). Abas pēdējās brošūras tika iespiestas latgaliski, jo citas trimdas izdevniecības atteicās iespiest viņa darbus.

Pēc Otra pasaules kara trimdā M. Valters savos rakstos plaši aplūkoja tādus jēdzienus un jautājumus kā valsts agresija, pašnoteikšanās tiesības, suverenitāte, pacta sunt servanda principu, occupatio bellica jēdzienu un valsts identitāti starptautiskajā aspektā.

Latvijas okupācija M. Valteru vedināja arī apskatīt tādus tiesību fenomenus kā genocīds, hegemonija, valsts izcelšanās un valsts miršana, apvienojot valsts tiesību un starptautisko tiesību problemātiku. 1962. gadā tika izdota grāmata "Das Verbrechen gegen die baltischen Staaten. Warnung an Europa und die Welt" (Noziegums pret Baltijas valstīm. Brīdinājums Eiropai un visai pasaulei).

Savos darbos M. Valters pieskāries arī tiesību psiholoģijas problēmām, ko bez viņa ir pētījuši tikai daži latviešu zinātnieki, tādi kā senators Kārlis Ducmanis (1881–1943) un prof. Pēteris Lejiņš (1909–2002). Visu mūžu M. Valteru interesēja tiesību filozofija, kas palīdzējusi Latvijas valsts dzīves jautājumus skatīt plašākā tvērumā, vienlaikus ceļot latviešu tiesību kultūru no manāma provinciālisma.

Trimdas apstākļos viņš saņēma jauno latviešu studentu vēstules, kurās tie lūdza sirmo valstsvīru sniegt norādījumus dažādos akadēmiskos vai Latvijas vēstures jautājumos, kam M. Valters allaž atsaucās.⁶⁹ Īsi pirms savas nāves M. Valters paspēja uzrakstīt biogrāfiskas atmiņas ar nosaukumu "Atmiņas un sapņi", ko apzīmēja par refleksijām, meistarīgi sašķetinot notikumus un faktus ar saviem vērojumiem un pārdzīvojumiem. Jau grāmatas pirmajās lappusēs, kas 1969. gadā iznāca Stokholmā pēc autora nāves, M. Valters lasītāju ieved tikai sev raksturīgajā, pat transcendentālā pasaulē: "Cilvēka bezgalība! Lūk, viņa uzdevums. Pagātnē, saka Bergsons, peld viņa ēna. Lai saku pie šī vārda vēl citu – šķiet, dzīvāku: pagātne rada ne ēnu, tā rada dzīvo cilvēku. Pagātnes lapas ir baltais, skaistais aicinājums iet bezgalībā, dievišķīgā pasaulē ar uzdevumu sirdī. To sajust no šūpuļa līdz nāves šķirstam, un tajā vispēdējā brīdī salikt mierīgi rokas – kas varētu būt lielāks un cildenāks?"⁷⁰

Visu laiku viņa rakstības stils trimdā saglabājās ar īpatnēji valterisko, taču nopietno pieeju lietām. Tā apcerot kādu izstādi 1954. gadā, viņš rakstīja: "Katra atsevišķa cilvēka priekšā stāv viņa īpatnējā cilvēka misija, kas ir pārzemiskas, transcendentas dabas. Mākslas uzdevums, tāpat kā to dara filozofija, ir atklāt šo būtību, cilvēka metafizisko uzdevumu, cilvēka pārliecību par mūžīgo, absolūto. Katram māksliniekam, ja tas ir patiesi mākslinieks, savā formu izteiksmē jātiecas uz absolūto, kas skar visu cilvēku dvēseles, cilvēku nemirstības un dievības problēmas."⁷¹

M. Valtera pasaules uzskats, politiskā pārliecība, dzīves uztvere, domāšanas un izteiksmes veids vislabāk ir nolasāms no viņa vēstuļu korespondences, kas tika veikta visa mūža garumā. Šī sarakste aptver plašu tēmu un personu loku. Piemēram, 1950. gadā viņš publicēja vēstuli savam jaunības cīņu biedram Rainim Aizsaulē: "Mans mīļais Raini, man šodienas avīžu lapa atnesa kādu Tavu pantu – un šai pašā brīdī atmostas ainas, domas no pagātnes. Vai Tevi saprot? "Gribētos sēdēt un sēdēt un necelties, Domāt mūžīgi, domāt tālāk – Vienam." Lūk, mūsu jaunatne, vakarējā un šodienējā – vai tāda tā? Vai Tavi dzejas vārdi ir visa tava patiesība un Tavs dzīves evaņģēlijs? Te esmu, runāju ar Tevi – kā toreiz, sen, neskaitāmu gadu vaiņagā, un es atļaujos Tev teikt, ka Tavi vārdi nav visa Tava dzīve. Man gribas Tevi aizstāvēt – pret Tevi pašu un pret citiem. Cik dvēseļu bija Tavās krūtīs? Vai kā Platona trīs – šo skaitli brīnišķīgais tautiskais cilvēks, domātājs un jaunās nacionālās dievturības dibinātājs Brastiņš bija izrēķinājis, pētījot latvju dvēseļu skaņas. Tāds mazs skaits – trīs – pavisam mazs. Dvēselē ir simts citu, neskaitāmu dvēseļu. Personība! Un Tu biji personība, ne tikai domātājs – vientuļnieks. Tava personība pārsniedza Tavus vārdus. Šaubās, maldos, tvarstoties pēc ceļa, Tu grimi domās, bet vēl vairāk dzīves un cilvēces uzdevumos."⁷²

Šie vārdi trāpīgi apraksta ne tikai M. Valtera savdabīgo rakstības stilu un pasaules redzējumu, bet arī uztveri un attieksmi, ar kādu viņš uzlūkoja savus līdzcilvēkus un notiekošo ap sevi. Savā literārajā darbā ar neskaitāmo publikāciju starpniecību viņš ir pielīdzināms grafomānam, kas daļēji, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, palīdzēja izveidot viņa paša ārējo tēlu – vismaz tādu tēlu, ko uzskatīja par tīkamu sev.

Vēsture spriež pēc tā, kas ir palicis aiz cilvēka. Labākais veids tam ir rakstītais vārds, jo kā zinām, raksti nedeg. Tieši rakstītais vārds ļoti daudz pasaka vai, tieši otrādi, neko nepasaka par autoru. Un dažkārt cilvēki ļoti apzināti un mērķtiecīgi aiz sevis nākamībai atstāj tieši tādu stāstu, ko vēlas, lai par viņiem domātu. Varam uzdot jautājumu, piemēram, cik gan ir tādu Latvijas valsts dibinātāju, aiz kuriem nav saglabājies teju nekas, padarot ļoti sarežģītu pētniecības darbu? Ar M. Valteru ir otrādi. Gan viņa žurnālista iemaņas un talants, gan paša mērķtiecība, piemēram, par saviem līdzekļiem izdodot savas grāmatas, viņu izceļ citu Latvijas valsts dibinātāju starpā. Varam tikai minēt – vai šodien kāds pazītu M. Valteru, viņa idejas un devumu Latvijas valstiskuma izveidē, ja aiz sevis viņš nebūtu atstājis nevienu rakstisku liecību.

Nemiera gars saulrietā

Pēc Otrā pasaules kara M. Valters vēl 23 gadus rosīgi piedalījās latviešu trimdas dzīvē, turpināja uzstāties ar plašu K. Ulmaņa autoritārā režīma kritiku un aicināja veidot trimdas valdību. Lai aktualizētu Baltijas valstu neatkarības jautājumu, 1955. gada jūlijā, kad Ženēvā notika t.s. Lielā četrinieka (ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS) samits, viņš akreditējās kā žurnālists un preses konferences laikā uzdeva jautājumu: "Ko četras lielvalstis domā darīt Baltijas valstu labā?" Atbildes vietā M. Valters tika izraidīts no zāles, šādu rīcību pamatojot, ka M. Valters pārstāvot kādu lobistu intereses. Šis notikums izraisīja gan pasaules, gan latviešu trimdas preses interesi. Kāds vācu laikraksts savā rakstā piebilda: "Ja katrs, kurš iestājas par savas zemes neatkarību, ir kādas privātu interešu kliķes vīrs, tad Vilhelms Tells un Šveices brīvības cīnītāji ir pasaules vēsturē privāto interešu kliķes vīri."⁷³

Pēc Otrā pasaules kara M. Valters strādāja par Šveices farmaceitiskās firmas "Sandoz" juriskonsultu Bāzelē. Par juriskonsulta darbu firma viņu pienācīgi atalgoja, kas deva iespēju nopirkt dzīvokli skaistajā Francijas Azūra krastā, Nicā. Tādējādi visus pēdējos dzīves gadus viņš tur varēja netraucēti nodoties saviem zinātniskajiem pētījumiem un publicistiskajai darbībai. Mūža nogalē viņa dzīvesbiedre bija Ante Jēkabsone, un viņiem piedzima dēls Andris Pēteris Paparde Jēkabsons-Valters (1938–2012).⁷⁴

Viens no retajiem domubiedriem, ar ko līdz pat mūža beigām M. Valters uzturēja draudzīgas attiecības, bija latviešu publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Ādolfs Šilde (1907–1990). Ā. Šilde par tikšanos1966. gadā, kad M. Valteram bija 91 gads, atminas: ""Man jāsteidzas," viņš saka, un šī steiga liek iegrožot laiku tā, ka katra diena ir darba diena. Tai ir sava ritums. Vissekmīgākā ir rīta puse, kas veido galveno darba cēlienu. (..) Neapklusināms nemiers licis viņam vēl pēdējo gadu laikā vairākkārt braukt uz Romu un Florenci, lai vērotu Mikelandželo un citu itāļu vecmeistaru darbus. (..) Miķelis Valters ir estēts. Viņa dzīvoklī trīs istabas Nicā nav ikdienība, bet gleznu, tēlu un grāmatu mijiedarbībā veidota pasaule. Un šajā paša radītajā pasaulē viņš jūtas labi. Pēcpusdienās viņš pasēž Masena laukumā, jūras tuvumā. Jaunībā tā bijusi Baltijas jūra, tagad Vidusjūra, kas viņu fascinē. Jūrā elpo spēks un varenums. Apbrīnojams ir viņa jūtīgums. Pietika pāris cilvēkiem, ar kuriem viņš sarakstās, pažēloties par viņa grūti salasāmo rokrakstu, kad Miķelis Valters iegādājies rakstāmmašīnu, lai deviņdesmit gadu vecumā sāktu rakstīt uz tās. Kopš tā laika vienā no Nicas bulvāriem, kāda nama ceturtajā stāvā jau agrā rīta cēlienā dzird rakstāmās mašīnas troksni."⁷⁵

Līdz pat savai nāves stundai 1968. gada 27. martā 93 gadu vecumā M. Valters bija ārkārtīgi aktīvs, sarak­stījās ar jaunajiem latviešu zinātniekiem, sacerēja jaunas publikācijas un dzīvi interesējās par pasaules notikumiem. 1964. gadā kļuva par filistru, iestājoties studentu korporācijā "Fraternitas Lataviensis". Viņš bija plaša vēriena personība, vienlaikus notikumus uzlūkojot no filozofiskas, zināmā mērā pat reliģiozas pieejas. M. Valters bija arī liels estēts, par ko vienmēr liecinājusi viņa āriene. Viņam patika "korekti, skaisti, pat eleganti ģērbies, jo viņš vienkārši necieš neglītumu ap sevi un sevī".⁷⁶

Par M. Valtera aiziešanu aizsaulē ziņoja visi latviešu Rietumu trimdas laikraksti. Savukārt padomju okupācijas gados M. Valtera vārds, viņa politiskie uzskati un devums Latvijai lielākoties tika noklusēti.

Ā. Šilde par M. Valtera bēru dienu atminas: "30. marta pievakarē Nicas Austrumu kapsētā (Cimetiere de I’ Est) apglabāja Latvijas Pagaidu valdības locekli un sūtni Dr. Miķeli Valteru. Bērinieku vidū bija trīs latvieši un divpadsmit franči. Bēres bija ļoti vienkāršas un klusas, kā to nelaiķis bija vēlējies. Latviešu paradumiem tās bija svešas bēres, kur mirušo iemūrē cementa kapavietā, kas rindojas cieši cita pie citas. Par pārpelnošanu un urnas uzglabāšanu sākumā bija runa, bet Nicā uz vietas nav krematorijas. Piederīgie tādēļ izšķīrās par apglabāšanu Nicā, kur ritējušas Miķeļa Valtera dzīves pēdējās dienas."⁷⁷

Par M. Valteru kapu kalnā Francijas Rivjēras pilsētā Nicā vēsta vienkārša, balta marmora plāksne, kas nes lakonisku tekstu:

Miķelis Valters
1874–1968
Ministre de la Republique de Lettonie

Nobeiguma vietā

Katra cilvēka dzīve ir paradoksu pilna. Teju gadsimtu garais M. Valtera radošais, sociāli politiskais un diplomātiskais darba un dzīves gājums nav izņēmums. Viņa personība bija tikpat dinamiska un pretrunīga kā Latvijas 20. gadsimta vēsture – no neatkarīgas Latvijas idejas līdz demokrātiskas republikas izveidei un tās lielajiem pārbaudījumiem. Latvijas politisko ideju vēsturē viņš bija pirmais, kurš 20. gadsimta sākumā saskata ļoti konkrētas aprises cīņā par nacionālu valsti, pieprasot Latvijas valstiskuma izveidi.

M. Valters bija spožs un pretrunīgs, savrupa ceļa gājējs – viņš bija klāt Latvijas valsts proklamēšanā, darbojās Latvijas politikā, ārlietu dienestā un publicistikā, sevi kā politiķi praktiķi apliecināja, pildot Latvijas Pagaidu valdības pirmā iekšlietu ministra amata pienākumus. Viņš bija pārliecināts demokrāts, kurš tomēr turpināja strādāt valsts dienestā arī pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, vienlaikus nebaidīdamies savu viedokli par autoritārā režīma negatīvo ietekmi uz Latvijas valsts likteni paust Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim.

Pēc Otrā pasaules kara, neskatoties uz domstarpībām starp bijušajiem valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem trimdā, M. Valters palika nelokāms savā pārliecībā – Latvija var būt stipra tikai kā neatkarīga un demokrātiska republika.

Savas dzīves laikā M. Valters izteica vēlēšanos tikt apglabātam dzimtenē. 2020. gadā šo vēlēšanos Latvijas valsts ir apņēmusies izpildīt, un M. Valtera pēdējā atdusas vieta atradīsies Rīgas Meža kapos,⁷⁸ simboliski noslēdzot šī valstsvīra un patriota garo ceļu mājup.