Ievads

Tiesvedības dalībnieki arvien biežāk praksē piesaka pēdējās instances tiesai lūgumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) prejudiciālo jautājumu, lai noskaidrotu EST redzējumu par kādas Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību. Pēdējās instances tiesai ir pienākums šādu lūgumu izvērtēt, līdzīgi kā jebkuru citu lietas dalībnieka pieteikto procesuālo lūgumu.

Pēdējās instances tiesas vēlamais rīcības modelis būtu šāds. Tiesa, izvērtējot lūguma pamatotību, vispirms vētī pieteiktā lūguma ietekmi uz lietas izspriešanu. Secinot, ka strīdus ES tiesību jautājums var ietekmēt lietas izspriešanu, tiesa piemēro tā saukto Cilfit² testu. Tas nozīmē, ka pēdējās instances tiesa analizē, vai prejudiciālā jautājuma uzdošana saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. panta trešo daļu tik tiešām ir nepieciešama, ievērojot EST praksē noteiktos trīs izņēmuma gadījumus. Proti, dalībvalsts pēdējās instances tiesa ir atbrīvota no prejudiciālā jautājuma uzdošanas, pirmkārt, ja radies jautājums ir nesvarīgs lietas iznākumam. Otrkārt, attiecīgā ES tiesību norma ir interpretēta kādā no iepriekšējiem EST nolēmumiem (acte éclaire doktrīna). Treškārt, piemērošanai nepieciešamā ES tiesību normas interpretācija ir tik acīmredzama, ka neatstāj vietu nekādām saprātīgām šaubām (acte clair doktrīna). Šo kritēriju izpratne laika gaitā vairākkārt ir skaidrota EST praksē,³ tādēļ ka iespēja sastapties ar patiesu acte clair situāciju, kā ir teicis bijušais ģenerāladvokāts un tagadējais EST tiesnesis N. Vāls (N. Wahl), labākajā gadījumā ir "diezgan nereāla".⁴ Attiecīgi pēdējās instances tiesas uzdevums, lemjot, vai lietā ir nepieciešams uzdot prejudiciālo jautājumu, nebūt nav vienkāršs.

Pienākums pamatot atteikumu, piemērojot Cilfit kritērijus

ECT ilgu laiku nevēlējās būt iesaistīta jebkādos strīdos starp ES nacionālajām tiesām un EST, zinot, ka Strasbūras un Luksemburgas tiesas cenšas saglabāt savstarpēju neitralitāti un ievērot viena otras pilnvaras.⁵ Autore savā akadēmiskajā darbībā jau iepriekš ir secinājusi, ka ECT pieteikumus saistībā ar prejudiciālā jautājuma neuzdošanu ilgstoši neizskatīja pēc būtības. Proti, ECT norādīja, ka Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. pants vispārīgi aizsargā tiesības, kas izriet no prejudiciālā nolēmuma procedūras. Tāpat ECT uzsvēra, ka atteikums uzdot prejudiciālo jautājumu var vispārīgi pārkāpt taisnīgas tiesas principu, ja šāds atteikums ir patvaļīgs (arbitrary). Taču galarezultātā ECT visus pieteikumus atzina par nepieņemamiem un pēc būtības neizskatīja.⁶ Neskatoties uz minēto, autore nonāca pie slēdziena, ka no šo pieteikumu analīzes ir iespējams izsecināt divus būtiskus apsvērumus, kas jāievēro lietas dalībniekam, lūdzot pēdējās instances tiesai uzdot prejudiciālo jautājumu.