Kas ir šis autores aprakstītais, ar noslēpumu apvītais, no attāluma skatāmais mākslas darbs, kam rokas klāt neliek neviena tiesībsargājošā iestāde?

Tas ir “starpziņojums” – kaut kas līdzīgs e-pasta izdrukai (kopija, kuras oriģināls nekad nav redzēts), kas pirmo reizi tiesā tika iesniegts 2011. gada februārī un saturiski ir viena cilvēka radošā izpausme. “Starpziņojums” apstrīdēts gan civillietās, gan vairākkārt iesniegti iesniegumi Valsts policijā, gan prokuratūrā, taču veltīgi, jo kriminālprocess tā arī nav uzsākts, ekspertīze nav noteikta un patiesība nav noskaidrota.

No katras bezizejas esot vismaz divas izejas, tikai tās jāatrod. Civillietai par “starpziņojuma” atzīšanu par spēkā neesošu izdevās nonākt līdz kasācijas instancei. Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedumu civillietā C39035113* tika pateikts: “Kaut arī rakstveida pierādījuma viltojuma strīds ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai, tas ir piesakāms un izlemjams lietās, kurās tas iesniegts kāda noteikta fakta pierādīšanai, iztiesāšanas stadijā.” Šis spriedums neko nemainīja lietā, kur “starpziņojums” pirmreizēji tika iesniegts un visās nākamās piesaistītajās lietās, taču kā sekundārs tiesību avots ir vērā ņemams mūsu visu turpmākajai zināšanai un rīcībai.

Kāpēc patiesības noskaidrošana varētu būt tik neērta? Iespējams, jo “starpziņojums” ir kā mākslinieciski veidots mājas pamatakmens, balsts visam turpmākajam. Uz to balstītas liecinieku nepatiesās liecības un vairāki tiesas spriedumi. Visas lietas kopā ir savītas tā, ka taisnīgs tiesas spriedums ir kļuvis par neiespējamo misiju. Ja sešus gadus vecās, uz “starpziņojumu” balstītās liecinieku nepatiesās liecības laika gaitā, prokuratūras ieskatā, kļuvušas par viedokli, tad jāatzīst, ka “starpziņojums” ir mākslas darbs. Cik ilgi “starpziņojuma” nozīmīgums būs nemainīgs un tas paliks attālināti aplūkojama mākslas darba statusā? Tik ilgi, kamēr tiesībsargājošās iestādes turpinās solidāro bezdarbību. Un tik ilgi nodokļu maksātājiem nebūs iespēju īstenot valsts nodrošinātās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ir pagājuši seši gadi, un “starpziņojums” atkal pievienots vienai no šobrīd tiesvedībā esošām civillietām. Tieši tā, kā to paredz likums, un tieši tā, kā to noteica AT Civillietu departaments, “starpziņojums” tika apstrīdēts. Civilprocesa likuma 179. pants paredz konkrētu tiesas rīcību, proti, tiesa var noteikt ekspertīzi, kā arī atzīt, ka pierādījums ir viltots, un izslēgt no pierādījumiem, par faktu paziņojot prokuroram. Un aiziet kārtējais aplis, un atkal tiesa neveica nevienu no likumā noteiktajām darbībām...

Patiesības noskaidrošanas pienākuma izpilde atkarīga no tiesneša tiesiskās apziņas, taču ko darīt, ja tās nav? Neērtā patiesība jau tāpat ir visiem zināma, jo uz spēles ir likta liela uzņēmuma reputācija. Vai, sargājot citu reputāciju, netiek aptraipīta savējā? Cik maksā reputācija? Cik ilgi, vienu glābjot, otru nicināsim? Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, attopieties un sāciet beidzot ievērot likumus un strādāt tā, lai Latvijas simtgades svinībās beidzot gribētos piespraust sarkanbaltsarkano lentīti un lepoties par savu valsti un savu tautu.

* 31.03.2016. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-231/2016 "Strīda par pierādījuma viltojumu pakļautība"