Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”¹ 12. pants bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem (atskaitot likumā minētos izņēmumus, kad tiem zemes īpašuma tiesības netiek atjaunotas) pēc pieteikuma iesniegšanas par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, ja uz tās atrodas trešajām personām piederošas celtnes, paredz trīs iespējas, no kurām mantinieks var izvēlēties:

- pieprasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu uz konkrēto zemesgabalu un saņemt no ēku un būvju īpašnieka nomas maksu;

- pieprasīt nodot viņiem īpašumā vai piešķirt lietošanā līdzvērtīgu zemesgabalu;

- saņemt vienreizēju kompensāciju likumā noteiktajā kārtībā.²

Likuma redakcijā līdz 1996. gada 5. janvārim panta pirmās daļas piezīme paredzēja, ka attiecības starp ēkas īpašnieku un zemes īpašnieku tiek reglamentētas saskaņā ar Civillikumu. 1996. gada 5. janvārī spēkā stājās likuma grozījumi, kas paredzēja ēkas īpašniekam zemes nomas tiesības, zemes nomas maksas maksimālo lielumu zemes reformas laikā nosakot ne lielāku par zemes (nekustamā īpašuma) nodokli divkāršā apmērā. Panta redakcija pēc pusotra gada atkal tika grozīta, un kopš 1997. gada 3. jūlija spēkā ir regulējums, ka ēkas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā lietošanā, un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības. To likums nosaka arī šobrīd.

1995. gada 21. jūnijā Saeimā tika pieņemts likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”³, kura 50. panta pirmajā daļā un 54. panta otrajā daļā tika atkārtoti nostiprināts zemes un ēkas īpašnieku pienākums slēgt zemes nomas līgumu, un nomas maksas apmēra ierobežojums – pieci procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības.

Tādējādi, ja bijušais zemes īpašnieks vai tā mantinieks izvēlējies pieprasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu un saņemt no ēku un būvju īpašnieka nomas maksu, viņam bija tiesības sagaidīt, ka atbilstoši Civillikuma normām viņam būs tiesības gūt ienākumu no sava īpašuma, tajā skaitā taisnīgas un samērīgas nomas maksas veidā, proti, zemes reformas laikā – ierobežotu ar 5% no zemes kadastra vērtības, bet pēc zemes reformas – ekonomiski pamatotu nomas maksu saskaņā ar Civillikuma 2120. pantu.

Jāpiezīmē, ka šāds ierobežojums ir bijis ievērojami nesaudzīgāks nekā tā sauktie īres griesti, jo likuma “Par dzīvojamo telpu īri”⁴ pārejas noteikumi paredzēja, ka dzīvojamās telpas īres maksa tiek noteikta, pusēm rakstveidā vienojoties, bet, ja vienošanās nav panākta, dzīvokļa īres maksu nosaka izīrētājs.⁵ Pienākums celt prasību tiesā par īres maksas samazināšanu tādējādi tika uzlikts īrniekam. Turklāt – īres griestu apmērs ik gadu tika paaugstināts.

Tikmēr laikā kopš 1997. gada ienesīgums no zemes nekustamā īpašuma zemes īpašniekam nevis ir pieaudzis, bet gan samazinājies. 1998. gada 1. janvārī spēkā stājās likums “Par nekustamā īpašuma nodokli”⁶, kurā ar nodokli neapliekamo īpašumu vidū vairs netika minēta zeme, kuru aizņem vietējo pašvaldību institūciju ēkas, kā arī dzīvojamās mājas, komunālie, izglītības un kultūras, veselības aizsardzības, sociālās nodrošināšanas un sporta objekti, kas pieder vietējām pašvaldībām, un nacionālās sporta bāzes. Šādu nodokļa atvieglojumu pirms tam paredzēja likuma “Par zemes nodokli”⁷ 4. pants. Tādējādi cerības saņemt atlīdzību par zemes lietošanu 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības zemes īpašniekam faktiski bija tikai pusgadu – no 1997. gada jūlija līdz 1998. gada 1. janvārim (attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām – kopš 1995. gada jūlija), pēc 1998. gada 1. janvāra zemes īpašniekam neatkarīgi no nomas maksas iekasēšanas iespējas radās pienākums nomaksāt nekustamā īpašuma nodokli, likumam klusējot par nekustamā īpašuma nodokļa atlīdzināšanas pienākumu no nomnieka jeb, faktiski, īrnieka   puses.