Pēc 1988. gada jūnijā notikušā inteliģences ārkārtas kongresa, kad Mavriks Vulfsons ar faktiem pamatoja un pierādīja neatkarīgās Latvijas okupāciju un nelikumīgu inkorporāciju PSRS impērijas sastāvā, arī valsts iestādēs sākās jaunas vēsmas.

Tās skāra arī Augstāko tiesu. Lielākā daļa Augstākās tiesas tiesnešu pēc vasaras atvaļinājuma, apmēram septembra sākumā, sanāca kopā un nolēma Augstākajā tiesā dibināt LTF atbalsta grupu. Par LTF atbalsta grupas vadītāju tika ievēlēts tiesnesis Andrejs Lepse, par sekretāri – konsultante Sandra Sleja (tagad zvērināta advokāte). Diemžēl līdz šodienai nav saglabājies pilns LTF Augstākās tiesas atbalsta grupas dalībnieku saraksts.

Pieminēšu galvenokārt tos tiesnešus un tiesas darbiniekus, kuri pašlaik strādā Augstākajā tiesā un kuri darbojās Latvijas Tautas frontes atbalsta grupā. Viņi ir: Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs, senators Pāvels Gruziņš, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs senators Valerijans Jonikāns, senatori Zigmants Gencs, Ruta Zaķe un Vilnis Vietnieks, tiesneši Ausma Keiša un Andrejs Lepse, Sūdzību izskatīšanas nodaļas konsultantes Biruta Puķe (toreiz AT tiesnese), Inta Ķirse (toreiz AT priekšsēdētaja palīdze), Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja palīgs Roberts Namatēvs (toreiz AT tiesnesis), Dokumentu pārvaldības nodaļas speciāliste Anda Straume, šoferis Valdis Straume.

Atceros, ka LTF Augstākās tiesas atbalsta grupā aktīvi darbojās Augstākās tiesas senatori Astrīda Kazārova, Imants Fridrihsons, Fricis Jaunbelzējs, tiesneses Leontīne Plūksna un Skaidrīte Cālīte, kura pašlaik ir pensijā.

Jāpiemin arī Augstākās tiesas tiesnese Zenta Aizpurve, tiesas darbinieces Olita Ādama un Rasma Šumilova, kuras devušās mūžības ceļos. Augstākās tiesas LTF grupa par Latvijas Tautas frontes 1. kongresa delegāti izvirzīja tiesnesi Zaigu Raupu, kura piedalījās kongresa darbā un uzstājās debatēs. Z. Raupas arī vairs nav mūsu vidū.

Augstākās tiesas priekšsēdētāja nostāja par LTF atbalsta grupas dibināšanu bija ārēji neitrāla, kaut gan sirdī Gvido Zemribo bija tautfrontiešu pusē. Par to liecināja viņa vēlākās aktivitātes. LTF atbalsta grupas dalībnieki regulāri sanāca kopā, apsprieda aktuālus LTF darbības jautājumus, vāca ziedojumus LTF fondam, izplatīja laikrakstu "Atmoda", dežūrēja LTF štābā.

Latvijas PSR prokuratūras vadības reakcija, ka lielākā daļa Augstākās tiesas tiesnešu bija LTF biedri, bija acīmredzami nelabvēlīga, drīzāk pat naidīga.

Augstākā tiesa 1988. gada nogalē iztiesāja M. Lujāna apsūdzības lietu, kuru prokuratūra bija safabricējusi. M. Lujāns tika pilnībā attaisnots apsūdzībā pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 204. panta otrās daļas, 183.¹ panta.

Prātā nāk arī cits gadījums. Kāds Latgales puses kolhoznieks pats bija izgatavojis sarkanbaltsarkano karogu un to izkāris uz telefona līnijas vadiem pāri upei. Prokuratūra par šādu konkrētas personas rīcību ierosināja krimināllietu, cēla apsūdzību pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 204. panta otrās daļas par ļaunprātīgu huligānismu, centās panākt šī vīra (uzvārdu neatceros) notiesāšanu. Lieta nonāca līdz Augstākās tiesas plēnumam. Prokurora J. Dzenīša protests tika noraidīts. Pēc plēnuma sēdes Latvijas PSR prokurors J. Dzenītis, būdams saniknots par šādu rezultātu, pilnīgi atklāti pateica: "Citu rezultātu no Augstākās tiesas plēnuma negaidīju. Te jau nav tiesnešu plēnums, bet Tautas frontes štābs."

Taisnības labad jāteic, ka arī toreiz, izspriežot lietas, tiesa ievēroja spēkā esošās tiesību normas, taču, interpretējot likumu, balstījās arī uz savu tiesisko apziņu un sirdsapziņu.

Jāatzīmē, ka Augstākās tiesas tiesnešu un darbinieku kolektīvs Tautas frontes darbības laikā saliedējās, kļuva savstarpēji draudzīgāks un saprotošāks. Tas notika augstākas idejas – Latvijas neatkarības – vārdā.

Vilnis Vietnieks,
Augstākās tiesas senators