Tā kā Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk – CL) 1635. pants uzskatāms par morālā kaitējuma institūta1 civiltiesībās pamatu, tajā ietvertās ar morālo kaitējumu saistītās tiesību normas interpretētas jeb iztulkotas2, izmantojot gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi. Ar minētajām metodēm interpretēta morālā kaitējuma jēdziena definīcija, rašanās priekšnoteikumi, kā arī atlīdzības par morālo kaitējumu prasījuma tiesību pamats. Rakstā netiks analizēti atlīdzības par morālo kaitējumu apmēra noteikšanas kritēriji. Autore cer, ka pētījumā gūtās atziņas atvieglos CL 1635. panta praktiskās piemērošanas procesu gan advokātiem un tiesnešiem, gan ikvienam, kas uzņēmies savas tiesības aizstāvēt paša spēkiem.
Kā liecina tiesu prakse, pēc CL 1635. panta grozījumu3 spēkā stāšanās 2006. gada 1. martā tiesas saņem arvien vairāk prasības pieteikumu, kuros lūgts piešķirt atlīdzību par morālo kaitējumu. Tagad iespaidīgas kļuvušas ne vien cietušo pieprasītās, bet arī tiesnešu piespriestās summas. Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2007. gada 9. februāra spriedumu nolemts par labu I.J. no Latvijas Republikas piedzīt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu Ls 100 000.4 Ar tās pašas tiesas 2009. gada 16. februāra spriedumu noteikts G.A. un K.A. labā no Latvijas Republikas piedzīt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu katram Ls 20 000.5 Ievērojamas naudas summas no Latvijas Republikas piedzītas arī par labu 1997. gada 28. jūnija Talsu traģēdijā cietušajiem. Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2007. gada 8. oktobra spriedumu par labu G.R. un viņa mātei M.S. piedzīts atlīdzinājums par morālo kaitējumu attiecīgi Ls 100 000 un Ls 20 0006 (apelācijas instances tiesa prasību šajā daļā gan noraidījusi).7 Ar tās pašas tiesas 2007. gada 25. septembra spriedumu noteikts G.E., J.E., I.E. un I.N. labā no Latvijas Republikas piedzīt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu attiecīgi Ls 40 000, Ls 40 000, Ls 20 000 un Ls 50 0008, savukārt ar 2008. gada 2. jūlija spriedumu M.B. labā piedzīts Ls 20 000.9
"Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis."10 Šis CL 1779. pantā ietvertais priekšraksts ne tiesību zinātnē, ne tiesu praksē nav apšaubīts. Bet kāds ir adekvāts gandarījums par privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumu vai sakropļojumu, ar ko nāksies sadzīvot visu atlikušo mūžu? Vai cietušajam par to vispār pienākas atlīdzinājums naudā? Vismaz tiesu prakse uz šiem jautājumiem sniedz krasi atšķirīgas atbildes – tas redzams, piemēram, autores pieminētajā Talsu traģēdijas lietā Nr. C04308407.
1. Morālā kaitējuma institūta tapšana Latvijā
Latvijā morālā kaitējuma institūts sācis veidoties tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā11, taču patlaban tas aptver gan civiltiesiskās, gan administratīvi tiesiskās, gan krimināltiesiskās attiecības. CL, kas bija spēkā līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, morālā kaitējuma jēdziens nebija iekļauts.12 Tas principā netika atzīts padomju civiltiesībās, tātad arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. "Nemantiskā (t.s. morālā) kaitējuma atlīdzība naudā pazemo padomju cilvēka cieņu, tāpēc tai nav vietas spēkā esošajos likumos,"13 rakstīts 1956. gadā izdotā juridiskajā vārdnīcā.
Atjaunotajā Latvijas Republikā tiesības saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu pirmoreiz noteiktas likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem"14, kas stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī. Termins "morālais kaitējums" Latvijas normatīvajos tiesību aktos pirmoreiz definēts tikai 2005. gadā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā15, kas stājās spēkā 2005. gada 1. jūlijā. Tomēr šis likums attiecas vienīgi uz administratīvi tiesiskajām attiecībām16, tādēļ civiltiesisku strīdu risināšanai nav piemērojams, jo analoģijas lietošana šajā gadījumā būtu pretrunā likuma mērķim.17
Civiltiesībās morālā kaitējuma jēdziens formulēts CL 1635. panta grozījumos, kas stājās spēkā 2006. gada 1. martā. Tātad vairāk nekā 16 gadus tiesai, piespriežot atlīdzību par morālo kaitējumu, pašai vajadzēja formulēt, par ko īsti tā piešķirta.
2. Civillikuma 1635. panta gramatiskā iztulkošana
Interpretācijas priekšmets, kas iezīmē tās robežas, ir tiesību normas teksts.18 Tādējādi tiesību normu iztulkot gramatiski nozīmē noskaidrot tajā ietverto vārdu nozīmi, sākot ar visšaurāko un beidzot ar visplašāko. Pārkāpjot vārdu nozīmes ietvarus, jau tiek veikta tiesību tālākveidošana praeter legem19 vai extra legem20 (teleoloģiskā redukcija vai analoģija)21, vai arī contra legem.22
Gramatiskā iztulkošana sastāv no četriem elementiem: leksiskā, sintaktiskā, loģiskā un stilistiskā.23 Ņemot vērā četrus minētos gramatiskās metodes elementus, pareizāk būtu to saukt par valodniecisko jeb lingvistisko metodi. Gramatika ir valodniecības nozare, kurā pētī vārdu un teikumu uzbūvi, tātad tā aptver tikai morfoloģiju un sintaksi. Savukārt valodniecība jeb lingvistika ir zinātne par valodu, un tajā ietilpst visi četri metodes elementi.24 Arī jēdziens filoloģiskā metode"25 neprecīzi raksturo šīs metodes būtību, jo filoloģija ir zinātne ne vien par valodu, bet arī literatūru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.