Satversmes 98.pants .. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus, ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības.



Protams, nekada gadijuma nevelos propogandet cinismu attieciba uz Satversmes grozijumiem, bet vai nevienam neskiet divaina neliela atskiriba starp diviem grozijumiem un to sabiedriskas apspriesanas kvalitati? Norma par gimenes vertibu aizstavesanu, pat nenemot vera tas reize bezjedzigumu un ksenofobisko smardu, bija sabiedribas diskusiju objekts menesiem ilgi. Satversmes panta garantija, ka pilsoni nevar izdot arvalstim, tika nomainita bez vismazaka publicitate starina. Un - surprise, surprise - kas ir pirma valsts, ar ko Latvija nosledz ligumu, izmantojot so Satversmes normu?



Atkal neklustot ne vismazaka mera ciniskam - bet es pareizi lasu Satversmes atsauci uz cilvektiesibu ieverosanu ka tadu, kura saka: katru reizi, kad kada valsts, kura publiski pauz viedokli, ka spidzinasana atseviskos gadijumos ir pat loti ok, ludz izdot personu (piemeram, pretterorisma kampana), Latvija to daris tikai taja retaja gadijuma, kad bus pilnigi un 100%igi parliecinata, ka netiks parkapta pat vismazaka cilvektiesibina? Right?