Vispirms jāuzsver: ja iestāde ir saņēmusi Iesniegumu likuma kārtībā izskatāmu iesniegumu, tad parasti uz to jāsniedz atbilde pēc būtības. Lai sniegtu jēgpilnu atbildi, iestādei ir jācenšas identificēt iesnieguma iesniegšanas motīvs jeb problēma, kādēļ persona izvēlējusies šo samērā formālo saziņas veidu ar iestādi. To parasti ir iespējams formulēt vienā teikumā. Nereti šķietami nesakarīgs iesniegums tomēr ļauj nojaust iesnieguma iesniedzēja problēmu un uz to adekvāti reaģēt. No Iesniegumu likuma neizriet, ka iestādei atbilde ir jāsniedz tieši tādā veidā, kādā iesniegumā prasīta atbilde. Piemēram, ja iesniegumā ir uzdoti pieci ar vienu un to pašu problēmu saistīti jautājumi, iestādei nav pienākuma sniegt atbildi uz katru no uzdotajiem jautājumiem. Iestādei ir tiesības interpretēt iesnieguma iesniegšanas mērķi un atbildēt nevis uz katru no iesniegumā uzdotajiem jautājumiem, bet gan sniegt iespējami efektīvāko un personas interesēm atbilstošāko atbildi, vienlaikus taupot atbildes sagatavošanai nepieciešamos resursus.

Iesniedzējam ir tiesības saņemt atbildi pēc būtības, bet ne sev vēlamu, patīkamu vai pat pareizu atbildi. Tādēļ personai nav subjektīvo tiesību pārsūdzēt saņemto atbildi tiesā nolūkā prasīt citu vai personas ieskatā labāku atbildi. Ja iestādes atbilde ir uzskatāma par atbildi pēc būtības, tad pieteikuma iesniegšana tiesā par personas ieskatā labākas atbildes sniegšanu ir bezjēdzīga. Tiesa, konstatējot, ka atbilde pēc būtības ir sniegta, pieteikumu noraidīs.

Iestādēs saņemto iesniegumu saturs ir ārkārtīgi dažāds: sākot ar advokātu iesniegumiem, kuros prasīts skaidrot sarežģītus juridiskus jautājumus, un beidzot ar iesniegumiem, kuru autori par visiem labāk zina, kādas ir galvenās mūsu laikmeta problēmas un kā tās risināt. Tomēr Iesniegumu likums neļauj iestādei iesniegumus dalīt “nopietnos” un “muļķīgos” – pat šķietami muļķīgu iesniegumu tomēr ir rakstījis cilvēks, kuram kaut kas rūp, un prasmīgi sagatavota atbilde ir ne tikai elementāras cieņas apliecinājums, bet arī var palīdzēt mazināt neizpratni, nezināšanu vai dusmas.

Iesniegumu likuma 7. panta pirmā daļa paredz gadījumus, kad atbildi pēc būtības tomēr var nesniegt, un iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas. Turpmāk minēti šie gadījumi, sniedzot īsu komentāru par to piemērošanu:

1) iesniegumā nav norādīts iesnieguma iesniedzējs (fiziskajai personai – vārds, uzvārds un adrese; juridiskajai personai – nosaukums un juridiskā adrese)

Iestādei ir tiesības neatbildēt uz anonīmiem iesniegumiem (autors nav norādīts vai nav identificējams). Parasti uz “papīra” formā iesniegtu absolūti anonīmu iesniegumu nav iespējams atbildēt arī tādēļ, ka nav zināma adrese, uz kuru sūtīt atbildi;

2) iesniegums nav parakstīts, izņemot šā likuma 2. panta ceturtajā daļā minēto gadījumu

Ja iesniegums ir iesniegts “papīra” formā, tam jābūt parakstītam. Par parakstītu uzskata arī elektroniski iesniegtu iesniegumu, kurš ir 1) parakstīts ar drošu elektronisko parakstu vai 2) iesniegums ir iesniegts, izmantojot iestādes tīmekļa vietnē pieejamos autentifikācijas līdzekļus. Ja iesniegums ir iesniegts “parastā” e-pasta formātā, bez droša elektroniskā paraksta, uz šādu iesniegumu principā vajadzētu atbildēt (skat. Iesniegumu likuma 2. panta ceturto daļu), tomēr neatbildēšanas gadījumā personai nav tiesību par to iesniegt pieteikumu tiesā (Iesniegumu likuma 10. panta piektā daļa);

3) iesnieguma saturs ir klaji aizskarošs un izaicinošs

Normā lietotie vārdi “aizskarošs un izaicinošs” nav jāuztver kā kumulatīvs kritērijs. Lai iesniegumu atstātu bez izskatīšanas, pietiekami, ka tas ir vai nu klaji aizskarošs, vai klaji izaicinošs. Klaji aizskarošs ir tāds iesniegums, kurā ir lietoti lamuvārdi un citas rupjības. Tomēr par aizskarošu un izaicinošu nevajadzētu uzskatīt iesniegumu, kurā sarkastiskā vai ironiskā stilā kritizēts kāds valsts pārvaldes darbības aspekts, iestāde vai tās amatpersona. Valsts pārvaldei tomēr ir jābūt ar zināmu “ādas biezumu” un šāda kritika jāpacieš, spējot sniegt iespēju objektīvu un neitrālu reakciju arī uz šādā veidā izteiktu kritiku.

Klaji izaicinošs ir iesniegums kurš apzināti vērsts uz valsts pārvaldes darbības traucēšanu. Piemēram, iesniegums, kurā valsts pārvaldei uzdoti, piemēram, 100 ar iestādes darbību saistīti jautājumi, ir atzīstams par klaji izaicinošu, jo šāds iesniegums demonstratīvi ignorē laiku, kāds iestādei būtu jāvelta atbildes sagatavošanai uz šādu iesniegumu. Diemžēl praksē iestādes reti šādus iesniegumus atzina par izaicinošiem, tādēļ šādu iesniegumu atstāšanai bez izskatīšanas paredzēts jauns pamats – iesniedzējs tiesības iesniegt iesniegumu izmanto negodprātīgi (Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 7. punkts);

4) iesnieguma teksts objektīvi nav salasāms vai saprotams

Iesniegums, kura teksts objektīvi nav salasāms, parasti ir konstatējams gadījumā, kad iesniegums ir rakstīts ar roku tik neskaidri, ka nav iespējams saprast pat iesnieguma kontekstu. Ja nav salasāmi atsevišķi vārdi vai teikumi, bet iesnieguma saturiskā ievirze ir saprotama, tad šādu iesniegumu nav pamata atstāt bez izskatīšanas.

Iesniegums, kurš nav objektīvi saprotams, visbiežāk ir tāds, kurā atsevišķus vārdus vai teikumus ir iespējams izlasīt un saprast, bet no iesnieguma kopumā nav iespējams nojaust nedz adekvātu jautājumu, nedz sūdzību, nedz priekšlikumu. Šādus iesniegumus visbiežāk raksta personas ar garīgiem traucējumiem;

5) atbilde uz iesniegumu ir dota iepriekš, un tās saturs attiecībā uz iepriekšējā iesniegumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies

Personai par vienu un to pašu problēmu ir tiesības rakstīt un saņemt atbildi pēc būtības tikai vienu reizi. Piemēram, ja persona ir iesniegusi iesniegumu, bet nav apmierināta ar saņemto atbildi, visnotaļ bieži tiek rakstīts nākamais iesniegums, kurā persona izsaka neapmierinātību ar saņemtās atbildes saturu un uzdod vēl citus jautājumus. Šādā gadījumā iestādei ir tiesības atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, bet, saņemot nākamo ar sākotnējo iesniegumu saistīto iesniegumu, iestāde atbildi var nesniegt vispār (Iesniegumu likuma 7. panta trešā daļa). Lai iesniegumu atstātu bez izskatīšanas, tam nav obligāti jābūt identiskam ar sākotnēji iesniegto iesniegumu. Normas mērķis ir dot iespēju pārtraukt neproduktīvu saraksti. Diemžēl šo atteikuma pamatu iestādes neizmanto tik bieži, cik būtu iespējams, pārāk šauri traktējot vārdus “saturs [..] pēc būtības nav mainījies”. Iestādei nav pienākuma sniegt paskaidrojumus par tās iepriekš sniegtās atbildes saturu. Ja tas ir lietderīgi un palīdz novērst pārpratumus, iestāde, protams, var sniegt atbildi arī uz atkārtotu iesniegumu;

6) iesnieguma saturs nav saistīts ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi

Iesniegumu likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Ja iesnieguma saturs vispār nav saistīts ar valsts pārvaldes darbību, to atstāj bez izskatīšanas. Valsts pārvaldē tiek saņemti iesniegumi, kuros personas dalās pārdomās par dzīves pieredzi, vēstures notikumiem, pauž neapmierinātību par sliktu sēņu ražu un šīs problēmas dziļākajiem cēloņiem, izsaka komentārus par kādas iestādē nodarbinātas personas frizūru. Šādus iesniegumus iestāde arī agrāk varēja atstāt bez izskatīšanas, jo tie neatbilda Iesniegumu likuma mērķim. Taču ar 2026. gada 5. februāra grozījumiem paredzēts kā patstāvīgs pamats iesniegumu atstāt bez izskatīšanas;

7) iesniedzējs tiesības iesniegt iesniegumu izmanto negodprātīgi

Tiesības iesniegt iesniegumu un saņemt atbildi pēc būtības, tāpat kā jebkuras citas tiesības, ir jāizmanto godprātīgi. Rīcība labā ticībā jeb tiesību godprātīgas izmantošanas princips ir tiesību nozarēm pāri stāvošs vispārējs tiesību princips, kurš pats par sevi dod iespēju liegt tiesību izmantošanu, ja tās tiek izmantotas pretēji to mērķim un citiem acīmredzami negodprātīgiem nolūkiem. Tiesības atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, ja iesnieguma iesniegšanas tiesības tiek izmantotas negodprātīgi, iestādēm bija arī pirms 2026. gada 5. februāra grozījumiem, ar kuriem Iesniegumu likuma 7. panta pirmā daļa papildināta ar šo pamatu. Jau kopš 2007. gada Augstākā tiesa, lielākoties lietās par informācijas pieprasījumiem, bija formulējusi kritērijus, pēc kuriem vērtēt negodprātīgu tiesību izmantošanu. Diemžēl šo iespēju iestādes visticamāk nezināšanas dēļ neizmantoja. Tādēļ Iesniegumu likums papildināts ar šo likuma tekstā formulēto atteikuma pamatu.

Piemērojot šo normu, kā vadlīniju var izmantot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 30. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-538/2019 7. punktā formulētos kritērijus, kas var liecināt par tiesību iesniegt iesniegumu negodprātīgu izmatošanu. Lai arī šie apsvērumi ir izteikti par Informācijas atklātības likuma kārtībā iesniegtiem iesniegumiem, tos var pilnībā attiecināt un izmantot arī uz Iesniegumu likuma kārtībā skatāmiem iesniegumiem: “Senāts vairākkārt ir norādījis uz fundamentālu principu, ka persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu, neatkarīgi no tā, vai persona rīkojas kā fiziska persona, persona ar žurnālistisku interesi vai kā žurnālists. Proti, cilvēktiesības nevar tikt izmantotas, lai būtībā vērstos pret cilvēktiesības sargājošām demokrātiskas valsts vērtībām. Ja persona ar saviem informācijas pieprasījumiem prasa pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības, jo valsts nespēj pienācīgi tos izskatīt, kā arī tas var traucēt iestādes pamatfunkciju veikšanu, līdz ar to kaitējot arī visas sabiedrības interesēm (Senāta 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-194/2007 (A42158404) 15. punkts, 2013. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-933/2013 (A420444612) 6. punkts, 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 13. punkts). Senāts ir atzinis, ka par to, vai persona savas tiesības izmanto godprātīgi, var liecināt, piemēram, viens vai vairāki turpmāk minētie apstākļi: 1) iesniegumu daudzums; 2) iesniegumu biežums; 3) atkārtoti iesniegumi ar nelielām niansēm pieprasāmās informācijas veidā vai jautājumu saturā; 4) pieprasāmās informācijas apjoms; 5) jautājumu veids – atbilde prasa secinājumu izdarīšanu no liela apjoma informācijas; 6) ļoti detalizētas informācijas pieprasījumi, lūgumi klasificēti pēc noteiktām pazīmēm; 7) pieprasītās informācijas un paskaidrojumu nesamērība ar nepieciešamību pieteicēja norādīto mērķu īstenošanai; 8) informācijas un atbildes pieprasīšana paskaidrojumu formā, t.i., pieprasot iestādei konstatēt un izvērtēt noteiktus trūkumus tās darbībā un sniegt šādu trūkumu iemeslu izskaidrojumu, pieprasot skaidrojumu par noteiktu iestādes funkciju pildīšanu (Senāta 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-194/2007 (A42158404) 16. punkts, 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 13. punkts). Turklāt tiesa, izvērtējot argumentus par negodprātīgu tiesību izmantošanu, var ņemt vērā arī informāciju no citām lietām iestādē un tiesā. Ja iestāde secinājumu par negodprātīgu tiesību izmantošanu neizdara izolēti tikai viena vai divu iesniegumu sakarā, bet tās pieredze ar attiecīgās personas iesniegumiem ir plašāka un ilglaicīgāka, tad arī tiesai nav pamata skatīt šo argumentu šauri (tikai caur konkrētās lietas ietvaros saņemto iesniegumu prizmu). Tiesai ir jāredz apstākļu kopējais konteksts. Citādi argumentu par tiesību negodprātīgu izmantošanu var nebūt iespējams pilnvērtīgi novērtēt (Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0930.A420234917.4.S) 7. punkts).”

Lēmums atstāt iesniegumu bez izskatīšanas formāli ir administratīvs akts. Taču tas nenozīmē, ka tam ir jābūt garam. Piemērojot Iesniegumu likuma 7. pantā minētos atteikuma pamatus, jo īpaši tos, kuros ir nenoteiktie tiesību jēdzieni, iestādei ir jāveic nenoteikto tiesību jēdzienu konkretizācija. Piemēram, Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 3. punkts paredz tiesības atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, ja tas ir “klaji aizskarošs”. Nenoteiktā tiesību jēdziena gadījumā tā universāls skaidrojums nepastāv, tādēļ to ir iespējams konkretizēt tikai kontekstā ar konkrētu iesniegumu. Piemēram, ja iesniegumā ir minēti tādi iestādes darbiniekiem adresēti vārdi kā “kretīni, cūkas, liekēži”, tad konkretizācija veicama aptuveni šādi: “Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 3. punkts paredz iestādes tiesības atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, ja tas ir klaji aizskarošs. Par klaji aizskarošu var uzskatīt arī tādu iesniegumu, kurā ir ietverti lamuvārdi, rupjības un citi cieņpilnā sarakstē nepieņemami vārdi. Iesniegumā ir ietverti tādi vārdi kā [..]; tie ir uzskatāmi par lamuvārdiem un rupjībām, tātad iesnieguma saturs ir klaji aizskarošs un šī iemesla dēļ atstājams bez izskatīšanas.” Līdzīga formula, cenšoties iztikt bez gariem formulējumiem un nevajadzīgām atsaucēm uz “gudriem avotiem” ir piemērojama arī citiem 7. panta pirmās daļas pamatiem, kuros ietverti nenoteiktie tiesību jēdzieni.

Iestādes lēmumu atstāt iesniegumu bez izskatīšanas ir iespējams pārsūdzēt administratīvajā tiesā (pareizi ir prasīt nevis atcelt šo lēmumu, bet sniegt atbildi pēc būtības). Ievērojot, ka Iesniegumu likuma kārtībā izskatāmie jautājumi tiesā ir standartizēti un mazāk būtiski, administratīvās rajona tiesas spriedums nav pārsūdzams (Iesniegumu likuma 10. panta otrā daļa). Savukārt tiesai, jau saņemot pieteikumu, ir iespēja piemērot Administratīvā procesa likuma 191.¹ pantā minēto iespēju atteikt pieteikuma izskatīšanu un atdot to atpakaļ pieteicējam, ja pieteikums ir acīmredzami nepamatots (acīmredzami noraidāms pēc būtības), acīmredzami nepieļaujams vai objektīvi nesaprotams, vai klaji aizskarošs un izaicinošs. Procesuālās efektivitātes dēļ šo lēmuma veidu ir ieteicams piemērot tieši tiem gadījumiem, kad vēl pirms lēmuma pieņemšanas tiesai ir skaidri redzams, ka pieteikumu ir iesniedzis procesuālais huligāns, kurš ar iesniegumiem ir nopludinājis gan iestādes, gan ar pieteikumiem – tiesas.