Kriminālprocesa likumā juridiskās personas tiesības procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu ir regulētas fragmentāri un var radīt neskaidrības. Senāts ar 2024. gada 29. oktobra lēmumu lietā Nr. SKK-78/2024 izlēma šķietami pašsaprotamu jautājumu, ka juridiskajai personai nav tiesību uz pēdējo vārdu. Autors nepretendē uz izsmeļošu šī jautājuma analīzi, tomēr minētais Senāta lēmums rosināja aizdomāties, vai tiešām Kriminālprocesa likuma regulējums un Senāta izvirzītie argumenti ir tik pašsaprotami, ka nav pelnījuši plašākas diskusijas vai analīzi.
Juridiskās personas tiesību realizēšana
Juridiskā persona ir fikcija. Attiecīgi juridiskā persona var iegūt tiesības un uzņemties pienākumus tikai tad, ja tās vārdā darbojas fiziskās personas.1 Proti, kamēr nav izdomāts cits risinājums (piemēram, mākslīgais intelekts pieņem lēmumus un nodrošina to izpildi), tikmēr juridiskās personas rīcībspēja ir pilnībā atkarīga no likumisko un līgumisko pārstāvju rīcības. Tās ir pašsaprotamas lietas, tomēr tās ir svarīgi atcerēties, lai mēģinātu izprast arī Kriminālprocesa likumā ietverto regulējumu.
Savā ziņā procesuālās efektivitātes nolūkā Kriminālprocesa likums sašaurina juridiskās personas pārstāvības tiesības, jo parastā situācijā juridiskajai personai var būt vairāki likumiskie un līgumiskie pārstāvji, kas varētu iegūt Kriminālprocesa likuma 93. pantā noteikto pārstāvja statusu. Lai atvieglotu procesa virzītāja komunikāciju un izvairītos no situācijas, ka, piemēram, juridiskās personas valdē ir personas ar atsevišķām pārstāvības tiesībām un atšķirīgiem viedokļiem, tad procesa virzītājs komunicē ar vienu izvēlētu un apstiprinātu pārstāvi. Līdz ar to šāds ierobežojums varētu būt saprotams un atbalstāms, lai novērstu situācijas, ka kriminālprocesā iesaistās neskaitāms personu loks un tiek apgrūtināta procesa virzītāja darbība un kriminālprocesa efektīva virzība.
Kriminālprocesa likumā nav atsevišķi uzskaitītas visas tiesības, kādas piemīt tieši juridiskajai personai, bet to ir mēģināts risināt ar juridiskās personas pārstāvja institūtu. Kriminālprocesa likuma 60. panta trešā daļa paredz, ka juridiskā persona savas procesuālās tiesības uz aizstāvību īsteno ar pārstāvja palīdzību. Arī Kriminālprocesa likuma 94. panta, kura nosaukums ir “Juridiskās personas tiesības procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu”, ievaddaļas pirmais teikums paredz, ka juridiskās personas tiesības īsteno tās pārstāvis. Savukārt nākamais teikums jau paredz, kādas tiesības ir juridiskās personas pārstāvim. Līdz ar to nesakrīt Kriminālprocesa likuma panta nosaukums ar faktisko tā saturu. Turklāt pat gramatiski veidojas juridiski nekorekti formulējumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
67311161
darbdienās: 8.30–17.00
pirmssvētku dienās: 8.30–15.00
|
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
