Ievads

Vecāku šķiršanās izbeidz pāra attiecības, taču tā neizbeidz bērna attiecības ne ar māti, ne ar tēvu. No juridiskā skatpunkta abiem vecākiem arī turpmāk ir pienākums rūpēties par bērna attīstību. Savukārt bērnam joprojām ir vajadzīga drošības un piederības sajūta, paredzama ikdiena un, iespējams, pats svarīgākais, brīvība mīlēt abus vecākus. Problēmas sākas brīdī, kad bijušā pāra konflikts tiek pārnests vecāku attiecībās. Tad bērns var kļūt par ziņnesi, sabiedroto, liecinieku, mierinātāju vai pat par vienas puses “pierādījumu”. Šādā situācijā arī juridiski nevainojams un līdz minūtei precīzs saskarsmes grafiks var palikt tikai uz papīra.

Civillikuma 181. pants nostiprina bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem, kā arī katra vecāka pienākumu un tiesības uzturēt šādas attiecības. Norma vienlaikus uzliek jebkurai personai pienākumu atturēties no darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.¹ Tomēr Civillikuma 182. pants ļauj saskarsmi ierobežot vai uz laiku atņemt, ja tas kaitē bērna interesēm. Tātad tiesību sistēma nepieņem ne absolūtu kontaktu par katru cenu, ne arī nepamatotu attiecību pārraušanu: nepieciešams individualizēts samērīguma vērtējums. Civillikuma regulējums šajā ziņā lasāms kopsakarā ar ģimenes tiesību doktrīnā uzsvērto bērna patstāvīgo tiesību subjektību, nevis tikai vecāku savstarpējo prasījumu.²

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pants prasa tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu un īpaši min emocionāli tuvas un pastāvīgas ģimeniskas attiecības, bērna līdzdalību, viedokļa uzklausīšanu, pasargāšanu no lojalitātes konflikta un drošu vidi bez vardarbības.³ Šie elementi nereti savstarpēji konkurē. Piemēram, bērna attiecību atjaunošana ar vecāku var būt ilgtermiņā nozīmīga, bet strauja un piespiedu nodošana konkrētā brīdī var pastiprināt trauksmi. Savukārt bērna tūlītējs atteikums no kontakta var šķist skaidrs, tomēr atteikuma nekritiska pieņemšana var nostiprināt izvairīšanos vai cita vecāka radītu lojalitātes konfliktu. Lēmuma kvalitāte ir atkarīga no spējas vienlaikus redzēt abus laika horizontus.

Šajā rakstā aplūkots jautājums, kā saskarsmes tiesībām piešķirt reālu, bērna interesēm atbilstošu saturu. Uzmanība pievērsta ne tikai tiesību normām, bet arī tam, kas ar bērnu un ģimeni notiek praksē: kā bērnu ietekmē vecāku konflikts un attiecības graujoša rīcība, kā noskaidrojams bērna patiesais viedoklis un pēc kādiem kritērijiem izvēlēties tieši šim bērnam piemērotāko saskarsmes modeli. Rakstā meklēti arī risinājumi situācijām, kad bērns no kontakta atsakās, pastāv vardarbības risks vai tiesas nolēmums netiek pildīts. Galvenais jautājums ir vienkāršs: kā panākt, lai juridiski pamatots risinājums būtu arī bērnam drošs, psiholoģiski saprātīgs un praktiski izpildāms.

Lai uz šo jautājumu atbildētu, juridiskais regulējums un tiesu prakse rakstā skatīta kopā ar psiholoģijas atziņām. Psiholoģiskajā daļā priekšroka dota sistemātiskiem pārskatiem, metaanalīzēm, lielu izlašu pētījumiem un profesionālo institūciju vadlīnijām. Atsevišķi novērojumu pētījumi izmantoti, lai labāk izskaidrotu iespējamos mehānismus, nevis lai no viena pētījuma izdarītu visām ģimenēm piemērojamu secinājumu.

Te gan nepieciešama piesardzība. Ģimenes tiesību pētījumos ģimenes vienā vai otrā dzīvesvietas modelī nenonāk nejauši. Kopīgu fizisko aprūpi biežāk izvēlas vecāki, kuriem ir vairāk resursu, kuri dzīvo tuvāk viens otram un jau sākotnēji spēj labāk sadarboties. Tādēļ labāki bērnu rādītāji šajā grupā vēl nenozīmē, ka tos radījis tieši vienāds laika sadalījums. Norvēģijas Sabiedrības veselības institūta 2022. gada sistemātiskajā pārskatā secināts, ka pierādījumi par dažādu dzīvesvietas modeļu cēlonisko ietekmi ir ierobežoti. Bērna pieredzē svarīga ir arī attiecību kvalitāte, praktiskā iespējamība, attālums, elastība, piederības sajūta un paša bērna vēlmes.⁴

Tikpat piesardzīgi vērtējami pētījumi par attiecības graujošu jeb atsvešinošu uzvedību. Daļa no tiem balstās pieaugušo atmiņās par bērnību vai mērķa vecāku pašziņojumos. Tie ļauj ieraudzīt saistības un aprakstīt pieredzi, taču ne vienmēr ļauj droši noteikt vienu cēloni. 2022. gada sistemātiskajā pārskatā konstatēta saistība starp bērnībā piedzīvotu atsvešinošu uzvedību un vēlākām psihiskās veselības grūtībām, vienlaikus norādot uz pētījumu kvalitātes un dizaina ierobežojumiem.⁵ Tādēļ arī šajā rakstā uzsvars likts uz konkrētu rīcību un tās sekām, nevis uz etiķeti, kas pati par sevi it kā jau izlemtu lietu.

1. Saskarsme vispirms ir bērna tiesība

Civillikuma 181. panta konstrukcija ir trīskārša. Pirmkārt, bērnam ir patstāvīgas tiesības uz personiskām attiecībām un tiešiem kontaktiem. Otrkārt, katram vecākam ir tiesības šīs attiecības uzturēt. Treškārt, vecākam tas ir pienākums. Tādēļ saskarsmi nedrīkst reducēt uz vecāku savstarpēju privilēģiju sadali.