Vecāku šķiršanās neizbeidz bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem, taču šo tiesību īstenošanu praksē var apgrūtināt ilgstošs vecāku konflikts, bērna atteikšanās no saskarsmes un tiesas nolēmumu izpildes kavēšana. No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK) 8. panta izrietošie valsts pozitīvie pienākumi prasa savlaicīgi un rūpīgi izvērtēt ģimenes situāciju, noskaidrot bērna viedokli un tā veidošanās apstākļus, kā arī veikt efektīvus pasākumus bērna un vecāka attiecību aizsardzībai. Rakstā analizētas vecāku atsvešināšanas jēdziena piemērošanas robežas Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas tiesu praksē, uzsverot nepieciešamību primāri vērtēt konkrētus saskarsmes šķēršļus, lojalitātes konfliktu un vardarbības riskus. Raksta mērķis ir analizēt valsts pozitīvos pienākumus bērna attiecību ar abiem vecākiem aizsardzībā, izvērtējot bērna patiesās gribas noskaidrošanu, vecāku atsvešināšanas jēdziena piemērošanas robežas un tiesas nolēmumu aizgādības un saskarsmes strīdos efektīvas izpildes prasības.
Labas pārvaldības princips, kas nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā, uzliek valsts pārvaldei, tostarp bāriņtiesām, pienākumu rīkoties sabiedrības interesēs, nodrošinot taisnīgu procedūru saprātīgā laikā un ievērojot privātpersonu, tai skaitā bērna, tiesības un tiesiskās intereses. Bērnu tiesību lietās šis princips ir cieši saistīts ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā noteikto bērna tiesību un interešu prioritāti. Senāts ir norādījis, ka ikvienā lietā, kas skar bērna tiesības un intereses, risinājumam jābūt vērstam ne vien uz konkrētās situācijas tūlītēju noregulēšanu, bet arī uz bērna tiesību efektīvu aizsardzību ilgtermiņā.1
Vecākam, ar kuru bērns dzīvo ikdienā, ir ne tikai pasīvs pienākums netraucēt, bet arī aktīvs pienākums nodrošināt, ka bērns var īstenot saskarsmi ar otru vecāku. Šis pienākums ietver arī bērna motivēšanu saskarsmei un atturēšanos no jebkādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar otru vecāku.2
Cilvēktiesību attīstība ir būtiski mainījusi valsts lomu ģimenes attiecībās. Ģimenes dzīve vairs nav uztverama tikai kā no valsts iejaukšanās aizsargāta privāta telpa. Noteiktos apstākļos valstij ir pienākums izveidot tādu tiesisko un institucionālo sistēmu, kas nodrošina ģimenes saišu atzīšanu, aizsardzību un praktisku īstenošanu.
Raksta mērķis ir analizēt valsts pozitīvo pienākumu saturu bērna tiesību uz attiecībām ar abiem vecākiem aizsardzībā un formulēt labas pārvaldības prasības aizgādības un saskarsmes strīdos, īpašu uzmanību pievēršot bērna viedokļa un patiesās gribas nošķiršanai, vecāku atsvešināšanas jēdziena piemērošanas robežām un tiesas nolēmumu savlaicīgai un efektīvai izpildei.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
67311161
darbdienās: 8.30–17.00
pirmssvētku dienās: 8.30–15.00
|
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
