Demokrātiskā valstī tiesiskā sistēma ir pilnīga un iekšēji saskaņota

Ph.D. Ineta Ziemele
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore

Kāda ir brīvu vēlēšanu nozīme demokrātijā?

Demokrātijas princips ir Satversmes negrozāmā kodola elements. Demokrātijas princips arī ir kopējs visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, proti, tikai demokrātiskas valstis var kļūt par ES dalībniecēm. Nešaubīgi rodas jautājums, ko šis princips konkrēti sevī ietver, jo demokrātijas modeļi var būt dažādi. Tādēļ ir jārunā par paša demokrātijas principa kodolu, kas ir negrozāms. Ja to izgroza, tad demokrātija zaudē jēgu. Brīvas, vispārējas, aizklātas vēlēšanas ir viens no demokrātijas principa kodola elementiem. Tādēļ šādu vēlēšanu nodrošināšana ir obligātā minimālā prasība, lai valsti varētu uzskatīt par demokrātisku.

Kādas norādes rīcībai sniedz Satversme un vispārējie tiesību principi situācijā, kad ir apdraudēta brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norise?

Tā kā Latvija ir demokrātiska tiesiska republika un ES dalībvalsts, no Satversmes izriet pienākums valsts konstitucionālajiem orgāniem un institūcijām nodrošināt brīvas, vispārējas, periodiskas un aizklātas vēlēšanas. Lai arī Satversmes 11. pants nosaka, ka “vēlēšanas izdarāmas oktobra mēneša pirmajā sestdienā”, tomēr laikmetā, kad Latvija robežojas ar agresorvalsti, nevar izslēgt dažādu veidu provokācijas vai neparedzētas situācijas, kas varētu traucēt tieši šajā pantā noteiktā laika rāmja ievērošanu daļā valsts vai visā valsts teritorijā. Tomēr Satversmes 1. pants kopsakarā ar Satversmes ievadā ietvertajām vērtībām un principiem uzliek pienākumu šādās situācijās nesamulst un būt gataviem “izdarīt” vēlēšanas uzreiz, kad ir noslēdzies apdraudējums vai novērsta provokācija. Proti, vēlēšanu noturēšana ir imperatīvs demokrātijas principa kodola elements, kura izpilde ir jānodrošina, tikko kā netiek apdraudēta vēlētāju fiziskā integritāte un pašu vēlēšanu norises integritāte. Šie divi principi arī izriet no Satversmes sistēmas.

Kuram konstitucionālajam orgānam Satversmes loģika prasa rīkoties šādās situācijās un kādā veidā?

Jebkurā ārkārtas situācijā Satversmes loģika prasa visiem konstitucionālajiem orgāniem ārkārtējā kārtībā vienoties par leģitimāko valsts funkciju turpinātu veikšanu. Praksē tika aprobēts modelis, kurā minētie orgāni neparedzētā situācijā, proti Covid-19, sanāca uz konsultācijām pie Valsts prezidenta. Šim formātam ir atbilstoša leģitimācija, jo Satversmes loģika, kas citstarp balstās arī Latvijas mūžīguma klauzulā, prasa, lai valsts turpinātu funkcionēt nepārtraukti, nodrošinot Latvijas iedzīvotāju tiesību un brīvību maksimālu aizsardzību. Tādējādi pamatpremise ir – valsts funkcionē un turpina nodrošināt vēlēšanu norisi, ņemot vērā situācijas specifiku un riskus cilvēkiem. Konkrētas metodes, balstoties šajā loģikā, tiek piedāvātas konkrēto atbildīgo iestāžu ekspertu izstrādēs.

Kādi precedenti pastāv Latvijas konstitucionālajā tradīcijā, kas pēc analoģijas varētu būt izmantojami krīzes situācijā? Kādai jābūt tiesu varas kompetencei brīvu vēlēšanu aizsardzībā?

Nevar izslēgt, ka tādēļ, ka Saeimai varētu būt nepieciešams pieņemt lēmumu par jaunu laiku, kad ir noturamas vēlēšanas, un līdz ar to varētu būt jautājums par Satversmes 11. panta un Saeimas vēlēšanu likuma 17. panta 1. punkta pirmā teikuma ievērošanu, ka ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputāti vēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā. Tā būtu normāla prakse demokrātiskā tiesiskā valstī, kad ārkārtas situāciju neordināru risinājumu tiesiskumu un atbilstību tiesību normu hierarhijai, kas sevī ietver arī atbilstības vispārējiem tiesību princpiem izvērtējumu, veic Satversmes tiesa. Taču ir jāskatās, kā tiesa ir gatava šādā situācijā sev noteikt paātrinātu tiesvedības procesu, kurā šāda lieta tiek izskatīta.

Citiem vārdiem – demokrātiskā valstī tiesiskā sistēma ir pilnīga un iekšēji saskaņota. Nevar būt tā, ka rodas samulsums un pilsoņu pamattiesības ievēlēt sev jaunu Saeimu netiek nodrošinātas.

Amatpersona ir ne tikai deputāts vai ministrs, bet arī katrs pilsonis kā kolektīva orgāna daļa

Arvīds Dravnieks
Publisko tiesību institūta direktors

Kāda ir brīvu vēlēšanu nozīme demokrātijā?

Vēlēšanu mērķis ir uzticība. Tie, kuri apšauba sistēmas godīgumu, apšauba savu valsti. Alternatīva ir vadonība. Visi vadoņi apaug ar lišķiem un pieļauj kļūdas.¹

Brīvas vēlēšanas ir indivīda brīvās gribas brīva izpausme. Es ticu indivīda brīvajai gribai. Diemžēl ne visiem pilsoņiem ir prasmes šādu iekārtu izmantot. Tās jāiemāca skolā.

Katrām vēlēšanām atradīsim kaut ko pilnveidojamu. Bet vēlēšanu sistēmu maina tikai pēc zaudēta kara vai revolūcijas. Pēc katra ģimenes strīda viens vecāks taču nemeklē jaunu otru vecāku.

Kādas norādes rīcībai sniedz Satversme un vispārējie tiesību principi situācijā, kad ir apdraudēta brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norise?

Kara laikā brīvas vēlēšanas sarīkot ir grūti. Sīki incidenti neapdraud pašu balsošanas norisi. Rīkotājiem vienmēr ir plāns B. Latvijā ir vēlētājam draudzīgākā sistēma pasaulē. Kaut arī likumdevēja “reformas” parasti bijušas netālredzīgas.²

Kuram konstitucionālajam orgānam Satversmes loģika prasa rīkoties šādās situācijās un kādā veidā?

Latvijas tauta ir konstitucionāls orgāns jeb konstitūts, tāpat kā valdība vai parlaments. Atbilstoši Satversmei amatpersona ir ne tikai deputāts vai ministrs, bet arī katrs pilsonis kā kolektīva orgāna daļa. Jebkurai amatpersonai pirms balsošanas ir pienākums veidot savu viedokli. Demokrātiskā sabiedrībā šīs prasmes apgūst skolā. Nav tik svarīgi, kā tās sauc – medijpratība, kritiskā jeb vērtējošā domāšana, vai arī pilsoņpratība. Tas ir darbs ar informāciju un sava viedokļa veidošana. Ja cilvēks ir slinks vai nav apguvis šo prasmi – labāk lai vispār nebalso. Jo citādi nobalsos par tiem, kuriem vairāk naudas. Diemžēl patērētāju sabiedrībā reklāma ir manipulatīva. Nauda vēlas iegūt varu, lai nopelnītu vairāk naudas. Vēlēšanas rīko, lai pasargātu cilvēkus no naudas varas.

Neviens instruments nespēj cilvēku pasargāt no viņa paša. Demokrātiskā sabiedrībā pieņemts rīkot brīvas vēlēšanas vismaz reizi piecos gados.³ Pārējā laikā pilsoniskā sabiedrība trenē savu demokrātijas muskuli, izmantojot sabiedrības līdzdalības trenažieri.

Kādi precedenti pastāv Latvijas konstitucionālajā tradīcijā, kas pēc analoģijas varētu būt izmantojami šādā krīzes situācijā, kad ir apdraudēta vēlēšanu norise?

Pagaidām politiskās krīzes nav. Tā ir tikai dažu valstij mazdraudzīgu pseidopolitiķu priekšvēlēšanu retorikā. Visticamāk, visas sarunas par krīzi un reformām pēc vēlēšanām ātri aizmirsīsies. Mūs turpinās biedēt ar migrantiem un tikumu izviršanu. Krīze varētu būtu tad, ja tie, kuri biedē ar krīzi, saņemtu vairākumu deputātu vietu parlamentā. Tad būtu laiks rezerves spēlētājam – Valsts prezidentam. Gan jau arī šodien pilī skaitļo varbūtības.

Kādai jābūt tiesu varas kompetencei brīvu vēlēšanu aizsardzībā? Vai Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv efektīvi mehānismi?

Jebkurš var tiesā panākt savu subjektīvo tiesību īstenošanu. Ceru, ka juridiski tehnisku problēmu, kas liegtu balsot, vairs nav desmitiem tūkstošu pilsoņu.⁴ Valsts nodeva nedrīkst pārsniegt pakalpojuma pašizmaksu. Ja arī šī summa ievērojamai daļai nav pa kabatai, tad šāda nodeva ir vismaz amorāla. Visticamāk, Satversmes tiesa to atzītu par prettiesisku.

Precedents būtu juridiski saistošs – tādu ES nav. Bet ir jau labi nobriedušas vispāratzītas tiesu atziņas. Mēs vairs neuzzināsim, kāda varētu būt bijusi vēsture, ja tiesa būtu atcēlusi vēlēšanu rezultātus. Pilnīgi iespējams, ka ar tiem pašiem argumentiem šodien rezultāts būtu cits. Vēlēšanu pārkāpumi jānovērš, tiklīdz tie ir pamanīti. Nav algoritma, kā tos pārskaitīt vēlētāju balsīs vai deputātu mandātos.⁵

Citēšanas vērtus redzu divus spriedumus, kuros ir detalizēti vērtēti argumenti:

a) Latvijas Senāts – tiesa var atcelt arī Saeimas vēlēšanu rezultātus. 2006. gada 3. novembrī Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-5/2006 par 9. Saeimas vēlēšanu norises tiesiskumu, vēlēšanu procesā ievērojamiem vispārējiem tiesību principiem un pamatu vēlēšanu atzīšanai par prettiesiskām.⁶ Tiesa toreiz bija gatava atcelt vēlēšanu rezultātus. Par godīgām gan šīs vēlēšanas nosaukt būtu grūti;

b) ASV Augstākā tiesa – vēlēšanu rezultātu izšķir balsošanas iecirkņos, nevis tiesas zālē. Par diviem veiksmīgākajiem kandidātiem nobal‑
soja līdzīgs skaits. Par prezidentu ievēlētu to, kurš saņemtu visas Floridas elektoru balsis. Īsi par kontekstu bez politiskām simpātijām skatīt britu enciklopēdiju, izvērsti gan politologa Ričarda Heizena un tiesneša Ričarda Poznera grāmatās,⁷ gan tiesu spriedumos.⁸

Satversmes normu kontekstuāla interpretācija sniedz norādes risinājumam un saglabā varas atzaru līdzsvaru

Laila Medina
Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte

Kāda ir brīvu vēlēšanu nozīme demokrātijā?

Vēlēšanu tiesību esamība vai neesamība ir viens no elementiem, kas nošķir vienu no otras un attiecīgi raksturo to valsts iekārtu, kas ir izveidota konkrētajā valstī. To esamība valsts tiesiskajā kārtībā liecina par sabiedrības līdzdalību valsts (likumdevēja un vietējās pašvaldības) pārvaldīšanā. Tomēr tikai tādas vēlēšanas, kas ir brīvas un kur valsts pilsoņiem ir patiesas un efektīvas tiesības vēlēt un iespējas tikt attiecīgi ievēlētiem, liecina, ka pastāvošā tiesiskā kārtība ir balstīta demokrātisku valsts iekārtu raksturojošos principos un vērtībās. Tikai šādu vēlēšanu pastāvēšana leģitimē valsts varas orgānus un to tiesības izlemt sabiedriski nozīmīgus jautājumus un izveidot valsts pārvaldības mehānismus, kas nodrošina noteiktās kārtības ievērošanu. Brīvas vēlēšanas garantē varas pārstāvju atbildības mehānismu pastāvēšanu un ierobežo publiskas varas koncentrāciju šauras cilvēku grupas rokās, kas papildus dažādām likumā noteiktām atbildības formām izpaužas kā reāli pastāvoša iespēja netikt atkārtoti ievēlētam. Tas gan prasa, lai valsts pilsoņi atbildīgi īstenotu savas tiesības vēlēt.

Šie apsvērumi apliecina, ka brīvas vēlēšanas ir viens no demokrātiskas valsts iekārtas pamata elementiem un to nozīmi ir grūti pārvērtēt.

Kādas norādes rīcībai sniedz Satversme un vispārējie tiesību principi situācijā, kad ir apdraudēta brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norise?

Satversmē iekļautie pamata noteikumi vēlēšanu sistēmai Latvijā ir konkretizēti Saeimas vēlēšanu likumā. Likuma 17. panta otrā daļa sniedz daļēju atbildi uz uzdoto jautājumu, paredzot, ka “pašvaldības vēlēšanu komisija var pieņemt lēmumu par balsošanas laika pagarināšanu vēlēšanu dienas ietvaros vēlēšanu iecirkņos, kuros balsošana vēlēšanu dienā ir būtiski kavēta apdraudējuma dēļ. Kritērijus un kārtību, kādā pašvaldības vēlēšanu komisija pieņem lēmumu par balsošanas laika pagarināšanu, nosaka Centrālā vēlēšanu komisija”. No šī regulējuma var izsecināt, ka, ja apdraudējuma ietekmi ir iespējams novērst līdz vēlēšanu dienas beigām, attiecīgo situāciju risina katra vēlēšanu iecirkņa ietvaros un šo procedūru koordinē Centrālā vēlēšanu komisija (CVK).

Citādi ir situācijā, ja vēlēšanu norisi apdraud tādi apstākļi, kas vai nu prasa juridisku novērtējumu (tas ir vai nav traucējis brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norisi), vai arī tā ietekme ir tik būtiska, ka tā radīto seku novēršanai ir vajadzīgs ilgāks laiks, un tas pārsniedz Satversmē noteikto vēlēšanu dienu.

Pirmajā gadījumā šādu juridisku novērtējumu var veikt tikai kompetenta tiesa, otrajā – ir nepieciešama citu valsts varas orgānu iesaiste, kuru kompetence rīkoties ir nākamā jautājuma centrā.

Kuram konstitucionālajam orgānam Satversmes loģika prasa rīkoties šādās situācijās un kādā veidā?

Ne Satversme, ne Saeimas vēlēšanu likums nesniedz tiešu atbildi uz uzdoto jautājumu. Satversmes diezgan precīzā valoda, nosakot vēlēšanu norises kārtību, proti, 11. pantā paredzot kārtību kārtējām vēlēšanām un 48. pantā noregulējot kārtību ārkārtas vēlēšanām, varētu tikt interpretēta kā norāde, ka citu situāciju noregulēšanai būtu nepieciešami Satversmes grozījumi. Tomēr šādai interpretācijai būtu grūti piekrist, jo ir iespējama un pieļaujama Satversmes normu kontekstuāla interpretācija, kas sniedz norādes risinājumam un vienlaikus saglabā tās ietvaros noteikto varas atzaru līdzsvaru un kompetences robežas.

Ņemot vērā vēlēšanu brīvas norises nozīmi, kas īsumā tika ieskicēta, atbildot uz pirmo jautājumu, ir pamatoti uzskatīt, ka pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas, ja vēlēšanu apdraudējumu nevar operatīvi novērst, būtu nepieciešamas Valsts prezidenta, Saeimas (tajā skaitā opozīcijas), Ministru kabineta un CVK pārstāvju konsultācijas, uzklausot kompetento iestāžu situācijas novērtējumu.

Jebkāds vienpersonisks solis neatbilstu Satversmes garam un demokrātisku iekārtu raksturojošajiem principiem.

Atkarībā no apdraudējuma rakstura būtu iespējami divi dažādi risinājumi. Nemilitāra rakstura nopietna un ilgstoša apdraudējuma gadījumā būtu pamats uzskatīt, ka valstī ir izsludināma ārkārtējā situācija, savukārt militāru draudu vai iekšēju nemieru gadījumā – izņēmuma stāvoklis. Likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” detalizēti noteic kārtību, kā tas būtu izdarāms. Ņemot vērā, ka apskatāmais hipotētiskais apdraudējums apdraud vēlēšanu norisi, jebkādus lēmumus pēc būtības par vēlēšanu norises laiku var pieņemt tikai Saeima pēc konsultācijām ar Valsts prezidentu un CVK.

Kādi precedenti pastāv Latvijas konstitucionālajā tradīcijā, kas pēc analoģijas varētu būt izmantojami šādā krīzes situācijā, kad ir apdraudēta vēlēšanu norise?

Vistuvākie precedenti būtu ārkārtējās situācijas izsludināšana Covid-19 gadījumā tieši attiecībā uz Ministru kabineta un Saeimas kompetenču nošķīrumu. Pieredze kontekstā ar Latvijas pierobežas un valstiski nozīmīgu IT sistēmu un citu tamlīdzīgu apdraudējumu novērtēšanā un novēršanā noteikti ir izmantojama, lai jau šobrīd paredzētu praktisko soļu vadlīnijas kompetento iestāžu rīcībai – kā reaģēt un kādus praktiskos soļus organizēt, lai nošķirtu gadījumus, kurus var atrisināt vēlēšanu dienas laikā, un kuros gadījumos vēlēšanu dienas laikā Valsts prezidentam, Saeimai, Ministru kabinetam un CVK, iepriekš konsultējoties, būtu jāizmanto tiem piešķirtā kompetence vispirms apdraudējuma novēršanai un pēc tam brīvu vēlēšanu norises noteikšanai jau pēc apdraudējuma novēršanas.

Kādai jābūt tiesu varas kompetencei brīvu vēlēšanu aizsardzībā? Vai Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv efektīvi mehānismi?

Tiesai būtu jāvērtē konkrēti individuāli apdraudējuma incidenti, pat ja tie ir ievērojama apjoma, piemēram, mediju brīvības apdraudējumi ar nepatiesu propagandu, ja incidentam ir nepieciešams juridisks novērtējums, kas balstās pierādījumos. Jebkura citas ES dalībvalsts tiesas pieredze būtu analizējama un izvērtējama, tomēr tiesai Latvijā būtu jārīkojas Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajā kārtībā, kas pietiekami detalizēti noteic tiesas kompetenci un definē, kam un kā jārīkojas, ja ir pārkāpta vēlēšanu norises kārtība, kas var ietekmēt vēlēšanu rezultātus.

Nepieciešama diskusija par politisko partiju atbildību par vēlētāju gribas netraucētu veidošanos

Inga Reine
Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese

“Jurista Vārda” uzdotie jautājumi iezīmē aktuālo konstitucionālo izaicinājumu: kurā brīdī un kā iekšējais vai ārējais apdraudējums vai citi neparedzēti apstākļi ietekmē tautas suverenitātes īstenošanu pakāpē, kas vairs nespēj nodrošināt Satversmes 6. pantā paredzētās vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās Saeimas vēlēšanas?

Saeimas kā Latvijas augstākā konstitucionālā orgāna vēlēšanas ir mehānisms, ar kura palīdzību Latvijas tauta īsteno Satversmes 2. pantā tai piešķirto suverēno varu. Tādēļ situācijā, kad kāds būtisks apstāklis traucē vēlēšanu norisi, valstij vienlaikus jāaizsargā divas konstitucionālas vērtības: tautas tiesības brīvi ievēlēt savus pārstāvjus, no vienas puses, un personu drošība un valsts aizsardzība, no otras puses.

Šajā situācijā rodas divi būtiski jautājumi: (1) vai vēlēšanas ir iespējams droši turpināt, pielāgojot to norisi; (2) vai vēlēšanu norise konkrētajos apstākļos kļuvusi tik neiespējama vai neatbilstoša brīvu vēlēšanu principiem, ka vēlēšanas jāatliek un jārīko atkārtoti? Mūsdienu ģeopolitiskajā un informācijas telpas situācijā ir svarīgi rast skaidrību, kurš un kā varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, jo eventuālas krīzes brīdī sākt risināt kompetences un procedūras jautājumus būs par vēlu.

Kāda ir brīvu vēlēšanu nozīme demokrātijā?

Satversmes 1. pants Latviju definē kā neatkarīgu demokrātisku republiku. Savukārt 2. pants nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šīs normas konkretizē Satversmes 6. pants, paredzot, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Tādēļ vēlēšanas, ievērojot visus un ikkatru Satversmes 6. pantā noteiktos principus, ir neatņemama demokrātiskās valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa.

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka vēlēšanu tiesības ir vienas no svarīgākajām politiskajām tiesībām.⁹ Valstij nav pietiekami tikai formāli atļaut pilsonim balsot; valstij ir arī jāizveido faktiskie priekšnoteikumi tam, lai persona varētu efektīvi piedalīties demokrātiskajā procesā.¹⁰ Turklāt Satversmes tiesa brīvas vēlēšanas ir raksturojusi divējādi: tām jānodrošina gan vēlētāja gribas brīva veidošanās, gan iespēja šo gribu brīvi paust balsojumā. Brīvu vēlēšanu princips aizsargā vēlētāju no spiediena un nepieļaujamas ietekmes.¹¹ Šai sakarā Latvijai būtu īpaši aktuāla diskusija par politisko partiju lomu un atbildību par vēlētāju gribas netraucētu veidošanos.

Latvijas regulējums ir salīdzinoši stingrs attiecībā uz partiju atbildību par apdraudējumu valsts drošībai vai finanšu pārkāpumiem, taču nav pietiekami attīstīts attiecībā uz to lomu un atbildību nodrošināt konstitucionālās vērtības. Šajā jautājumā labs piemērs ir ES Eiropas politisko partiju regulējums,¹² kas ir konceptuāli attīstītāks attiecībā uz politiskās partijas “vērtību atbildību” – proti, partijas atbild ne tikai par konkrētu prettiesisku rīcību, bet arī par to, vai to programma un faktiskā darbība atbilst ES pamatvērtībām.

Latvijas regulējuma paredz, ka partiju var aizliegt par antidemokrātisku darbību. Taču sistēmas smaguma punkts ir konkrēta likuma pārkāpuma konstatēšana. ES regulējums piedāvā attīstītāku modeli. Proti, politiskajai partijai ir patstāvīgs pienākums ievērot demokrātiskās konstitucionālās vērtības, un šis pienākums aptver gan programmu, gan faktisko darbību. ES 2025/2445 Regula paredz ļoti labu konceptuālu modeli, kas ietver skaidri definētas aizsargājamās vērtības, neatkarīgu partiju darbības uzraudzību, atbildības slieksni (acīmredzams un nopietns pārkāpums), pakāpeniskas sankcijas un tiesas kontroli.

Politisko partiju regulējuma pilnveidošana Latvijā būtu īpaši nozīmīga šodien, kad partijas priekšvēlēšanu kampaņā izmanto agresīvo retoriku, propagandu un dezinformāciju, kas apdraud vēlētāju gribas brīvu un netraucētu veidošanos. Piemēram, izmantojot nelikumīgi iegūtus personas datus, algoritmisku profilēšanu, koordinētu ārvalstu ietekmi vai dezinformācijas infrastruktūru, lai manipulētu ar vēlētāju izvēli. Šāds preventīvs mehānisms, kur partijām būtu jāuzņemas atbildība par savu biedru (organizāciju) rīcību, izceltu politisko partiju programmu un iekšējās disciplīnas nozīmi un ļautu nostiprināt Latvijas demokrātiskās vērtības.

Kādas norādes rīcībai sniedz Satversme un vispārējie tiesību principi situācijā, kad ir apdraudēta brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norise?

Veselais saprāts saka, ka, ja vēlēšanu dienā gaisa telpā ielido drons un kompetentās iestādes aicina iedzīvotājus doties uz patvertni, jābūt iespējai pagarināt balsošanas laiku vai pārcelt vēlēšanas uz citu dienu. Taču būtiska problēma ir tā, ka Saeimas vēlēšanu regulējums neparedz skaidru vispārēju mehānismu vēlēšanu dienas pārcelšanai ārkārtēja apdraudējuma gadījumā.

Satversmes 11. pants nosaka Saeimas vēlēšanu laiku – oktobra pirmo sestdienu. Nesen pieņemtie grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā, papildinot 17. pantu ar otro daļu, paredz, ka pašvaldības vēlēšanu komisija var pieņemt lēmumu par balsošanas laika pagarināšanu vēlēšanu dienas ietvaros tajos vēlēšanu iecirkņos, kuros balsošana vēlēšanu dienā ir būtiski kavēta apdraudējuma dēļ. Kritērijus un kārtību, kādā pašvaldības vēlēšanu komisija pieņem lēmumu par balsošanas laika pagarināšanu, nosaka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK).

Diemžēl šī norma neaptver situāciju, ja apdraudējums nebeidzas vēlēšanu dienā vai arī ja tas skar visu Latvijas teritoriju. Turklāt ietvertais pilnvarojums CVK, manuprāt, ir pārāk plašs. CVK ir valsts pārvaldes iestāde, un likumam jādefinē skaidrs tiesiskais rāmis normatīvā deleģējuma īstenošanai. Manuprāt, Saeimas vēlēšanu likums vēl būtu jāpilnveido, un šāda punktveida grozījuma izdarīšana būtu iespējama vēl pirms šā gada Saeimas vēlēšanām.

Likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” ļauj Ministru kabinetam ārkārtējās situācijas laikā ierobežot pārvietošanās un pulcēšanās brīvību, noteikt evakuāciju un citus nepieciešamus pasākumus. Ārkārtējo situāciju var izsludināt visā valstī, tās daļā vai pat administratīvās teritorijas daļā. Taču tas neparedz kompetenci atcelt vai pārcelt Saeimas vēlēšanas.

Secināms, ka pašreizējas Latvijas regulējums ir fragmentārs un rada risku izpildvarai ietekmēt likumdevēja vēlēšanas. Venēcijas komisija 2026. gadā tieši uzsvērusi, ka vēlēšanu atlikšanai jābūt paredzētai likumā, tai jābūt nepieciešamai un samērīgai. Šo lēmumu nedrīkst atstāt izpildvaras rīcības brīvībai.¹³

Latvijas konstitucionālajā sistēmā visloģiskākais risinājums būtu Ministru kabinetam nepieciešamības gadījumā izsludināt ārkārtējo situāciju visā Latvijas teritorijā vai tikai daļā un noteikt tās ilgumu un nepieciešamos drošības pasākumus. Par ārkārtējās situācijas lēmumu Saeimas Prezidijs jāinformē 24 stundu laikā, un Saeima šo lēmumu var noraidīt.

Ja krīzes situācija iestājas vēlēšanu dienā pēc balsošanas sākšanas, būtiska loma ir CVK spējai sadarbībā ar pašvaldību vēlēšanu komisijām ātri un efektīvi pārtraukt balsošanu skartajos iecirkņos, nodrošināt dokumentācijas, biļetenu un urnu drošību un pēc apdraudējuma beigām vai iestājoties citiem nosacījumiem atsāk balsošanu. Šai sakarā, manuprāt, grozījumi Saeimas vēlēšanu likuma 27. pantā nepalīdz, jo neaptver situāciju, kad vēlētājiem pat pēc krīzes situācijas beigām nav objektīvi iespējams ierasties balsošanas iecirknī.

Ja krīze ilgst vairāk nekā 24 stundas, jāatbild uz jautājumu par likumdevēja pilnvarām. Šī atbilde, manuprāt, ir acīmredzama, jo Satversmes 48.–50. pants iezīmē demokrātiskās pārstāvības nepārtrauktības principu, ļaujot izvairīties no konstitucionālā vakuuma. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, krīzes situācijā būtu jāvadās pēc analoģijas Satversmes 49. pantā noteiktajam principam, ka līdzšinējās Saeimas locekļu pilnvaras saglabājas līdz jaunievēlētās Saeimas sanākšanai.

Kuram konstitucionālajam orgānam Satversmes loģika prasa rīkoties šādās situācijās un kādā veidā?

Papildus jau minētajiem spēlētājiem es vēlētos izcelt Valsts prezidenta lomu šādā krīzes situācijā. Satversmes 42. pants nosaka, ka Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, bet 44. pants dod viņam tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Šādā gadījumā viņam nekavējoties jāsasauc Saeima. Satversmes 46. pants paredz Valsts prezidentam tiesības sasaukt un vadīt ārkārtēju Ministru kabineta sēdi, nosakot tai darba kārtību.

Lasot šīs normas kopsakarā, var teikt, ka Valsts prezidents ir viens no konstitucionālās krīzes vadības centrālajiem spēlētājiem, kam eventuālās krīzes situācijā vēlēšanu dienā būtu jāuzņemas centrālā loma koordinētai valsts atbildes rīcībai. Tai pašā laikā es neielasu, ka Satversmi varētu interpretēt, ka Valsts prezidentam būtu tiesības pārcelt vēlēšanas. Bet viņš var izmantot Satversmes 48. pantā paredzētās pilnvaras atlaist Saeimu ar “nepārtrauktības” mandātu, kas gan nebūtu elegants solis. Elegantāks solis būtu Valsts prezidentam izmantot Satversmes 47. pantā paredzētās pilnvaras ierosināt likumu(s), lai sakārtotu jautājumu par krīzes situācijas ietekmi uz vēlēšanām. Šāda likumprojekta izstrāde tieši Valsts prezidenta paspārnē, manuprāt, būtu viskvalitatīvākais un politiski neitrālākais risinājums, kas ļautu iesaistīt visplašāko ekspertu loku.

Kādi precedenti pastāv Latvijas konstitucionālajā tradīcijā, kas pēc analoģijas varētu būt izmantojami šādā krīzes situācijā, kad ir apdraudēta vēlēšanu norise?

Manuprāt, tuvākie precedenti būtu Saeimas ārkārtas vēlēšanas, kam es nedaudz pieskāros iepriekš, kā arī Covid-19 krīzes laikā izmantotie mehānismi. Abos gadījumos Valsts prezidents uzņēmās Satversmes un valsts nepārtrauktības sarga un konstitucionālo procesu koordinatora lomu. Covid-19 krīzes sākumposmā Valsts prezidents sasauca Saeimas, Ministru prezidenta, Satversmes tiesas un Augstākās tiesas vadītāju kopsēdi. Tās rezultātā tika pieņemti “Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā”.¹⁴ Šis dokuments, manuprāt, saglabā savu aktualitāti un kalpo kā būtisks atspēriena punkts nākotnes krīžu pārvaldīšanai un normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

Šeit īpaši būtiska nozīme faktoram, ka Saeimas un Valsts prezidenta institucionālie cikli nesakrīt. Valsts prezidenta rokās paliek Satversmes 48. panta mehānisms, lai nodrošinātu, ka Saeimas neizmanto ļaunprātīgi savu “nepārtrauktības” mandātu.

Kādai jābūt tiesu varas kompetencei brīvu vēlēšanu aizsardzībā? Vai Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv efektīvi mehānismi?

Austrijas Konstitucionālā tiesa anulēja 2016. gada prezidenta vēlēšanu otro kārtu visā valstī. Tiesa konstatēja pārkāpumus pasta balsošanas balsu apstrādē 14 vēlēšanu apgabalos. Ņemot vērā ļoti nelielo balsu starpību starp kandidātiem, tiesa piešķīra būtisku nozīmi Federālās vēlēšanu iestādes praksei pirms vēlēšanu iecirkņu slēgšanas plaši izplatīt informāciju par provizoriskajiem kopējiem rezultātiem. Īpaši svarīga šajā kontekstā bija tiesas metodoloģija. Tā nemeklēja pierādījumu, ka pārkāpumi faktiski mainīja rezultātu. Pietika ar to, ka prettiesiskā rīcība varēja ietekmēt rezultātu.¹⁵

2024. gada 6. decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa pilnībā anulēja 2024. gada prezidenta vēlēšanas, nosakot, ka process jāuzsāk no jauna. Īpaši nozīmīgs ir sprieduma 5. punkts, kurā Konstitucionālā tiesa konstatēja, ka prezidenta vēlēšanu process visā tā norises laikā un visos posmos bija skarts ar vairākiem pārkāpumiem, kuri izkropļoja pilsoņu balsojuma brīvo un pareizo raksturu, pārkāpa kandidātu iespēju vienlīdzību, ietekmēja vēlēšanu kampaņas pārskatāmību un taisnīgumu un pārkāpa vēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumus. Tiesa secināja, ka šo apstākļu kopējā iedarbība apdraudēja demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus. Šis precedents ir īpaši interesants tādēļ, ka tiesas vērtēja ne tikai atsevišķu balsu skaitīšanas kļūdu, bet visa vēlēšanu procesa integritāti. Vienlaikus Rumānijas precedents ir īpašs ar to, ka konstitucionālā tiesa atcēla vēlēšanas pēc savas iniciatīvas.¹⁶

Saeimas vēlēšanu procesa tiesiskās kontroles mehānisms ir fragmentārs. Saeimas vēlēšanu likuma 35.¹ pants paredz iespēju apstrīdēt CVK un vēlāk tiesā iecirkņa komisijas balsu skaitīšanas protokolus. Savukārt likuma 51. pants paredz kandidātu saraksta iesniedzējam un pieteiktajam kandidātam tiesības pārsūdzēt tiesā CVK lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu, ko izskata Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments. Taču nebūt nav skaidrs tiesas kontroles tvērums un metode. Vai tiesa var apšaubīt krīzes esību vai ietekmi uz vēlēšanu procesu? Vai tiesa var anulēt pilnībā vai daļēji vēlēšanu rezultātus, jo tika pārkāpti Satversmes 6. pantā noteiktie principi? Šī pilnvara ir daudz plašāka nekā mehāniska balsu skaitīšana. Vai atbildi uz šo jautājumu iespējams sniegt septiņu dienu laikā? Vai pirmšķietama pārkāpuma gadījumā nevajadzētu paredzēt pagaidu noregulējumu, atkāpjoties no likuma 51. panta otrajā daļā noteiktā principa, ka CVK lēmuma apstrīdēšana neaptur tā darbību? Un visbeidzot, vai jautājums par iespējamo Satversmes 6. panta pārkāpumu nebūtu jālemj Satversmes tiesai? Un varbūt tik būtiskas krīzes gadījumā pieteikums būtu jāiesniedz Valsts prezidentam vai jautājums jālemj Satversmes tiesai pēc savas iniciatīvas? Jebkurā gadījumā, pat prezumējot, ka esošais regulējums piešķir tiesai pietiekamu kompetenci izlemt jautājumu par vēlēšanu rezultātu pilnīgu vai daļēju atcelšanu, tas nesniedz atbildi uz jautājumu, kādā termiņā un kārtībā būtu rīkojamas atkārtotas vēlēšanas.

Brīvas vēlēšanas ir demokrātijas centrālais elements

Egils Levits
Valsts prezidents (2019–2023), Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis (2004–2019), Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis (1995–2004)

Kāda ir brīvu vēlēšanu nozīme demokrātijā?

Demokrātiskas valsts iekārta sastāv no vairākiem elementiem, taču brīvas vēlēšanas ir demokrātijas centrālais elements. Bez brīvām vēlēšanām demokrātija nav iespējama.

Vispirms vēlēšanas ir konkrēts mehānisms, ar kura palīdzību pilsonis nodod savu balsi par kandidātiem vēlētajās valsts institūcijās. Latvijā nacionālajā līmenī pilsoņi ievēl tikai vienas institūcijas – Saeimas – locekļus. Vēlēšanu norisi nosaka Saeimas vēlēšanu likums.

Tomēr demokrātijā ar vēlēšanām vien nepietiek. Vēlēšanām ir jābūt brīvām. Tās ir brīvas tad, ja pilsonim ir vairākas alternatīvas, starp kurām viņš var brīvi izvēlēties. To, vai tas patiešām tā ir, var noteikt, tikai analizējot un vērtējot valsts institucionālo vidi kopumā. Atsevišķi šīs vides elementi dažādās valstīs var būt vairāk vai mazāk izteikti, skaidri un stingri; tie zināmā mērā var arī atšķirties. Tomēr būtisks ir kopvērtējums – vai, “zem svītras” vērtējot, pilsonim vēlēšanās patiešām ir vairākas alternatīvas, starp kurām viņš var brīvi izvēlēties.

Galvenie elementi, kuriem jābūt reāli nodrošinātiem, lai vēlēšanas varētu atzīt par brīvām, ir šādi (turklāt reāls nodrošinājums savukārt prasa neatkarīgu tiesu varu, kas spēj pārbaudīt šo priekšnoteikumu ievērošanu):

• vispārīgas un vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības visiem pilsoņiem;
• pilsoņu politiskās pamattiesības – vārda, preses, pulcēšanās un biedrošanās brīvība;
• reāla politiskā konkurence, kas ietver partiju un citu politisko organizāciju dibināšanas un darbības brīvību, to iekšējo demokrātiju un neatkarību no privāto lielziedotāju vai oligarhu naudas;
• mediju brīvība un plurāla politiskās informācijas telpa, kurā nodrošināta vismaz minimāla caurskatāmība un vismaz teorētiska iespēja identificēt negodprātīgas informācijas plūsmas – dziļviltojumus, botus, apzinātu dezinformāciju utt.;
• godprātīgas vēlēšanu tehniskās norises garantijas: neatkarīga un profesionāla vēlēšanu administrēšana, aizklāta balsošana, godīga balsu skaitīšana, saprātīgi noteikumi par partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanu, kā arī vardarbības, draudu un balsu uzpirkšanas nepieļaušana.

Šo priekšnoteikumu tiesiskā un empīriskā pastāvēšana parāda būtisko atšķirību starp pseidovēlēšanām un brīvām vēlēšanām. Arī autoritāri režīmi parasti rīko vēlēšanas. Tomēr, ja opozīcija tiek represēta, mediji kontrolēti un valsts aparāts darbojas tikai valdošā politiskā spēka labā, pats vēlēšanu fakts režīmu nepadara demokrātisku (lai gan tas labprāt tā gribētu izskatīties).

Taču brīvas vēlēšanas neatrisina visas demokrātiskas valsts problēmas. Arī demokrātijā, kurā notiek brīvas vēlēšanas, var identificēt vairākas tipiskas strukturālas problēmas:

• vairākuma tirānija. Vairākums var demokrātiski ievēlēt politiskos spēkus, kuri ierobežo minoritāšu vai indivīdu pamattiesības. Tādēļ konstitucionālā jeb liberālā demokrātija brīvas vēlēšanas savieno ar konstitucionālismu, pamattiesību aizsardzību, varas dalīšanu un neatkarīgām tiesām, kas vairākuma tirāniju var ierobežot;
• demokrātiska pašiznīcināšanās. Kāds politiskais spēks var uzvarēt brīvās vēlēšanās un pēc tam vājināt institūcijas, kas ļautu to nākamajās vēlēšanās nomainīt. Tas sāk ierobežot neatkarīgu tiesu varu, pilsoņu politiskās pamattiesības un preses brīvību, mazināt partiju darbības caurskatāmību, nodot partiju finansējumu atkal bagātnieku rokās, ierobežot demokrātisko nevalstisko sektoru utt. Tādējādi vēlēšanas tehniski var turpināt notikt, taču konkurence kļūst arvien nevienlīdzīgāka, līdz kādā brīdī valdošo politisko spēku brīvās vēlēšanās reāli vairs nevar nomainīt. Valsts soli pa solim ieslīd autoritārismā. Politikas zinātne šo procesu apzīmē kā demokrātijas “atpakaļslīdēšanu” (backsliding);
• manipulācija un dezinformācija. Formāli nevienam nav liegts balsot, tomēr vēlētāju izvēli var ietekmēt sistemātiska dezinformācija, mediju koncentrācija, ārvalstu iejaukšanās vai manipulācijas sociālajos tīklos;
• naudas un sociālās nevienlīdzības ietekme. Tiesiski katram ir viena balss, taču faktiskās iespējas ietekmēt politisko dienaskārtību ir ļoti nevienlīdzīgas;
• īstermiņa domāšana. Politiķi savā rīcībā bieži orientējas uz nākamajām vēlēšanām, lai gan demogrāfijas, pensiju, valsts parāda vai klimata un daudzos citos jautājumos nepieciešami lēmumi ir ar izmaksām šodien, bet ieguvumiem krietni vēlāk. Tas, kā dzīvojam šodien (lai gan teorētiski varējām dzīvot labāk), ir politikas īstermiņa domāšanas rezultāts pirms desmit, divdesmit un vairāk gadiem.

Tādēļ konstitucionālā demokrātija, kas ir mūsdienu attīstīto demokrātisko valstu, arī Latvijas, valsts iekārtas modelis, demokrātijas principu savieno ar tiesiskuma principu. Tas krietni mazina minētās problēmas, tomēr nespēj tās pilnībā izslēgt. Lai šos riskus varētu vēl vairāk samazināt, būtisks ir jautājums par attiecīgās valsts demokrātisko politisko kultūru. Tāpēc demokrātijas centrālais jautājums nav vienkārši: “Vai notiek vēlēšanas?”, bet gan: “Vai pilsoņiem ir reāla, vienlīdzīga un informēta iespēja izvēlēties valsts politisko virzienu un vēlāk šo politisko varu miermīlīgā veidā nomainīt?” Tieši šajā plašākajā nozīmē brīvas vēlēšanas ir nepieciešams, lai gan ne pietiekams, demokrātijas centrālais nosacījums.

Kādas norādes rīcībai sniedz Satversme un vispārējie tiesību principi situācijā, kad ir apdraudēta brīvu, vispārēju, aizklātu vēlēšanu norise?

Satversme attiecībā uz Saeimas vēlēšanām ir ļoti konkrēta. Satversmes 6. pants, kura grozīšanai saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir nepieciešama tautas nobalsošana, nosaka, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Savukārt Satversmes 11. pants nosaka, ka vēlēšanām jānotiek oktobra pirmajā sestdienā. Turklāt Satversmes 10. pants paredz četrus gadus ilgu Saeimas pilnvaru termiņu.

Tas nozīmē, ka, ja daļā valsts rodas ārkārtēja situācija, piemēram, gaisa trauksmes dēļ vēlēšanu norise ir jāpārtrauc, starp abiem minētajiem Satversmes pantiem var rasties spriedze. No vienas puses, vēlēšanas valsts lielākajā daļā ir notikušas Satversmes 11. pantā paredzētajā dienā. No otras puses, daļai vēlētāju ir liegta Satversmes 6. pantā noteikto vēlēšanu tiesību īstenošana. Teorētiski iespējama arī situācija, kad vēlēšanas konkrētajā dienā nevar notikt visā valstī, piemēram, ārkārtīgi spēcīgas vētras vai citas katastrofas dēļ. Šā jautājuma risinājums Satversmes ietvaros ir komplicēts, tomēr paveicams uzdevums. Te jāatceras trīs valststiesiskas aksiomas.

Pirmā aksioma: Satversme, to adekvāti izprotot, dod atbildi uz jebkuru valstisku jautājumu arī tad, ja konkrētā situācija Satversmē nav regulēta expressis verbis. Šādā gadījumā Satversme harmoniski jāinterpretē kā vienots veselums saskaņā ar tajā ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem. Pareizi izprasta Satversme nekad nenoved pie strupceļa.

Otrā aksioma, kas pēc būtības ir viens no pirmās aksiomas principiem, ir šāda: valstij – tās institūcijām, amatpersonām un pilsoņiem – ir jādara viss saprātīgi iespējamais, lai valsts turpinātu pastāvēt un neietu bojā. Tas ir raison d’état princips.

Trešā aksioma: valstij jebkurā brīdī jābūt rīcībspējīgai – arī tad, ja kāda tās institūcija vai amatpersona objektīvu apstākļu dēļ nevar “normāli”, Satversmē un likumos paredzētajā veidā funkcionēt un pildīt savus pienākumus.¹⁷

Vispirms jākonstatē, ka Satversme un citi normatīvie akti šādus gadījumus nav paredzējuši un tajos nav noteikti skaidri algoritmi, kā rīkoties. Līdzīgs jautājums radās Ukrainā. Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainas konstitūcijā, protams, nebija paredzēts, un valsts politiskajai vadībai nācās pieņemt ārkārtējus lēmumus attiecībā uz vēlēšanām – tās tika atliktas.

Tādēļ optimālākais risinājums būtu sagatavot normatīvo regulējumu, kas noteiktu rīcību dažādos force majeure apstākļos. Uz to norāda gan citu valstu pieredze, gan Venēcijas komisijas dokumenti. Vērojot mūsu likumdevēja spējas, varbūtība, ka šāds regulējums tiktu pieņemts vēl pirms šā rudens vēlēšanām, ir tuva nullei. Tomēr ir labi, ka par šādiem hipotētiskiem gadījumiem ir sākts domāt laikus. Tas nozīmē, ka atbilstoši pirmajai aksiomai Satversme šādā ārkārtas gadījumā jāinterpretē pēc būtības, lai sasniegtu konkrētajos apstākļos reāli iespējamu rezultātu, kas atbilst Satversmē ietvertajiem principiem, tostarp iepriekš minētajām trim aksiomām.

Šajā īsajā atbildē uz “Jurista Vārda” jautājumiem nav iespējams “izspēlēt” visus iespējamos gadījumus: vai traucētas ir vēlēšanas vienā vai daudzos vēlēšanu iecirkņos; cik ilgi traucējumi pastāvējuši – 30 minūtes, četras stundas vai visu dienu; vai bijis obligāts rīkojums palikt mājās vai doties uz patvērumu, vai arī tikai ieteikums utt. Katrā no šiem gadījumiem sekas attiecībā uz vēlēšanām var būt atšķirīgas. Tomēr, ņemot vērā Satversmes kopējo jēgu un īpaši Satversmes 6. un 11. panta mērķus, var formulēt šādus principus.

Pirmkārt, Satversme prasa nevis jebkādas, formāli notikušas vēlēšanas (piemēram, vēlēšanu iecirkņi ir atvērti, bet vēlētājiem drošības apsvērumu dēļ ieteikts palikt mājās), bet gan Satversmes standartiem atbilstošas vēlēšanas, proti, brīvas vēlēšanas, kā norādīts atbildē uz pirmo jautājumu.

Otrkārt, šādā tvērumā Satversmes 6. pants – pilsoņa tiesības piedalīties brīvās vēlēšanās – no demokrātijas viedokļa ir svarīgāks par Satversmes 11. pantā noteikto prasību, ka vēlēšanām jānotiek konkrētā dienā.

Treškārt, no tā izriet šāda rīcības hierarhija:

• vispirms, cik vien iespējams, jāmēģina saglabāt un turpināt jau iesāktās vēlēšanas, vienlaikus saglabājot jau nodotās balsis. Ja ierobežojumi ir īslaicīgi – tas ir konkrēta izvērtējuma jautājums, piemēram, ilgst vienu, divas vai trīs stundas, balsošanas process pēc tam būtu turpināms, vajadzības gadījumā par attiecīgo laiku pagarinot balsošanu;
• ja nepieciešams, jāpielāgo vēlēšanu organizācija, neietekmējot vēlēšanu būtību, piemēram, balsošana var tikt turpināta citās telpās;
• ja balsošanu objektīvi nav iespējams pabeigt, skartajā teritorijā jāorganizē papildu balsošana vai atkārtotas vēlēšanas;
• visbeidzot, tikai tad, ja apdraudējums ir padarījis vēlēšanas objektīvi neiespējamas visā valstī, būtu organizējamas jaunas vēlēšanas.

Izvēloties attiecīgo rīcību, jāņem vērā apdraudējuma apjoms un intensitāte. Pie nākamās pakāpes drīkst pāriet tikai tad, ja iepriekšējās pakāpes risinājumu objektīvi nav iespējams īstenot.

Kuram konstitucionālajam orgānam Satversmes loģika prasa rīkoties šādās situācijās un kādā veidā?

Jāatgādina, ka iepriekš minētie lēmumi reāli būs jāpieņem situācijā, kad tie nav expressis verbis noregulēti Satversmē, likumos vai citos normatīvajos aktos. Šādā situācijā izšķirošas būs attiecīgo institūciju un amatpersonu intelektuālās spējas, juridiskās izglītības kvalitāte un personiskās īpašības – spēja uzņemties atbildību nedrošos apstākļos, patriotisms un drosme.

Vispirms kompetenta ir šim nolūkam – vēlēšanu organizēšanai – speciāli izveidotā, politiski neitrālā institūcija – Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). Tai jābūt pietiekamai kapacitātei, lai tā būtu spējīga šādus lēmumus pieņemt. Par to ir jārūpējas gan Saeimai, gan Ministru kabinetam. Tomēr jāatzīst, ka divi pēdējie, “smagākie” no iepriekš minētajiem rīcības veidiem – papildu balsošanas vai atkārtotu vēlēšanu organizēšana apdraudējuma skartajā teritorijā vai pat visā valstī – pārsniedz CVK atbildības līmeni pat tad, ja tās kapacitāte būtu optimāla. Šeit tādēļ būtu jāiesaistās valsts konstitucionālajiem orgāniem. Tie hierarhiskā secībā ir šādi:

• Valsts prezidents,
• Saeimas priekšsēdētājs (Saeima),
• Ministru prezidents (Ministru kabinets),
• Satversmes tiesas priekšsēdētājs (Satversme tiesa),
• Augstākās tiesas priekšsēdētājs (Augstākā tiesa).

Tā vispirms būtu Valsts prezidenta “stunda”: saziņā ar CVK viņam būtu jāuzņemas iniciatīva. Ja viņš to nedara, iniciatīva pāriet Saeimas priekšsēdētājam utt. Šeit būtiski ir ievērot minēto hierarhiju. Visām valsts amatpersonām būtu disciplinēti jāakceptē šī no Satversmes izrietošā kompetenču hierarhija, un līdz ar to gan CVK, gan valsts konstitucionālo orgānu pieņemtie lēmumi – arī tad, ja teorētiski būtu iespējami citi, varbūt tikpat labi vai pat labāki risinājumi. Taču tas attiecas arī uz pilsoņiem: tā būtu neformāla pilsoniskā disciplīna, sava veida raison d’état atbildīgu pilsoņu līmenī. Ja laiva draud apgāzties, tad cīniņi starp laiviniekiem par taisnību nav saprātīgi.

Kādi precedenti pastāv Latvijas konstitucionālajā tradīcijā, kas pēc analoģijas varētu būt izmantojami šādā krīzes situācijā, kad ir apdraudēta vēlēšanu norise?

Šādi gadījumi valsts vēsturē ir reti, jo tie ir valstiski satricinājumi, kuri apdraud valsts vai vismaz tās demokrātiskās valsts iekārtas pastāvēšanu. Var minēt vairākus gadījumus, kuriem ir attāla analoģiska līdzība ar hipotētisku vēlēšanu norises apdraudējumu.

Vispirms minams Kārļa Ulmaņa valdības 1940. gada 17. maijā (tātad tieši mēnesi pirms Latvijas okupācijas) pieņemtais lēmums, ar kuru Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam tika piešķirtas ārkārtas pilnvaras, paredzot arī Alfrēdu Bīlmani Vašingtonā kā Zariņa aizstājēju. Pilnvaru mērķis bija nodrošināt, lai kara vai sakaru pārtraukuma gadījumā Latvijas diplomātiskais dienests ārvalstīs varētu turpināt pārstāvēt Latvijas valsti. Šīs pilnvaras vēlāk bija nozīmīgas Latvijas valstiskās nepārtrauktības saglabāšanā.

Tāpat šeit var minēt Latvijas Centrālās padomes trimdā Eslingenē 1947. gada 26. aprīļa paziņojumu, ka pēc Paula Kalniņa un Kārļa Pauļuka nāves saskaņā ar Satversmi un Saeimas kārtības rulli Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs Jāzeps Rancāns kļuvis par Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Šīs funkcijas viņš pildīja līdz savai nāvei 1969. gada 2. decembrī ASV.

Citādā veidā šeit var pieskaitīt Latvijas sūtņu Londonā un Vašingtonā pastāvīgo praksi, okupācijas laikā turpināt izdot Latvijas pases arī dubultpilsoņiem, neraugoties uz 1919. gada Pavalstniecības likuma normām. Šīs pases apliecināja attiecīgo personu joprojām pastāvošo Latvijas pilsonību. Šī rīcība ir skaidrs raison d’état principa piemērošanas piemērs praksē, jo Latvijas pilsonības “izsīkšana”, burtiski piemērojot Pavalstniecības likumu, kas okupāciju, protams, neparedzēja, nozīmētu arī okupētās Latvijas valstiskās pozīcijas vājināšanu starptautiskajās tiesībās.¹⁸

Jāpiezīmē, ka padomju tiesību sistēmā skoloti, šaurpierīgi domājoši PMLP ierēdņi sākotnēji šīs pases neatzina, līdz Satversmes tiesa 2010. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2009-94-01 konstatēja, ka šādas pases ir derīgas kā pierādījums Latvijas pilsonībai. Ar to Satversmes tiesa Latvijas konstitucionālajās tiesībās faktiski atzina raison d’état principa nozīmi.

Visbeidzot, šeit varētu minēt arī to, ka 2020. gada 23. martā sakarā ar Covid-19 krīzi es kā toreizējais Valsts prezidents sasaucu likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāju kopsēdi, kur piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Tur tika pieņemts paziņojums par Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipiem ārkārtējā situācijā.¹⁹

Ar to pieci valsts konstitucionālie orgāni pirmo reizi uzņēmās kopatbildību par Satversmē un citos normatīvajos aktos neparedzētas ārkārtējas situācijas risināšanu. Šajā kopsēdē tika nolemts, ka – pretēji normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai – Saeima un citas institūcijas vajadzības gadījumā savas funkcijas var turpmāk veikt arī attālināti. Līdz ar to tika atrisināts jautājums, kā nodrošināt valsts rīcībspēju arī šādos ārkārtas apstākļos.

Šis ir piemērs, ka ad hoc izveidots, Satversmē neparedzēts konstitucionālo orgānu kopsēdes formāts spēja atrisināt situāciju bez skaidrām “normatīvām margām”, balstoties vienīgi minētajās valststiesību aksiomās, it īpaši raison d’état principā.

Kāda ir tiesu varas kompetence brīvu vēlēšanu aizsardzībā?

Latvijas tiesiskais regulējums jau paredz tiesu kompetenci pārbaudīt “klasiskus” jautājumus, kas saistīti ar vēlēšanām, piemēram, vēlēšanu organizāciju, kampaņu finansēšanu, priekšvēlēšanu diskusijām medijos u.c. Šajā jomā laika gaitā ir uzkrājusies pietiekami nopietna judikatūra. Protams, atsevišķus elementus varētu uzlabot, tomēr kopumā būtiskas problēmas šeit nesaskatu.

Taču pēdējā laikā ir parādījies pilnīgi jauns “megajautājums”, kas saistīts ar vēlēšanām: jautājums par vēlētāju gribas autentiskumu. Sociālo mediju attīstība ir atklājusi – un tas starplaikā ir nonācis arī ievērojamas sabiedrības daļas apziņā –, ka ar visaptverošās digitālās infrastruktūras palīdzību vēlētāju gribu iespējams slēpti un samērā viegli ietekmēt vai manipulēt noteiktās interesēs.

2024. gada 5. decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus, jo sociālajos medijos tika masveidā izmantoti dažādi paņēmieni – viltusziņas, boti utt. –, lai slēpti ietekmētu vēlētāju gribu. Aiz tā stāvēja Krievija. Rumānijas Konstitucionālajai tiesai nebija expressis verbis likumā noteiktu pilnvaru rīkoties. Tā atradās dilemmas priekšā: vai nu pieļaut, ka valsts prezidents tiktu ievēlēts nedemokrātiskā veidā, balstoties uz slēptu, ļaunprātīgu manipulāciju ar vēlētāju gribu, vai arī rīkoties pēc savas iniciatīvas un anulēt vēlēšanu rezultātus, dodot vēlētājiem, tagad jau zinot par manipulāciju, vēlreiz iespēju izteikt savu gribu.

Venēcijas komisija savā ziņojumā par šo Rumānijas Konstitucionālās tiesas spriedumu²⁰ atzina, ka šis jautājums jau preventīvi būtu jārisina likumdošanā. Savukārt vēlēšanu rezultātu atcelšana post factum ir pieļaujama tikai galējas nepieciešamības gadījumā – kā ultima ratio.

Pēc Rumānijas sprieduma jautājums par vēlētāju gribas autentiskumu ir sācis nopietni nodarbināt arī tiesību zinātni. Uzskatu, ka šeit jārod principiāls risinājums, attīstot tiesiskas valsts principus tālāk, lai tie spētu pasargāt konstitucionāli demokrātisko valsts iekārtu arī šādos gadījumos.²¹

Taču arī citu demokrātisko valstu politika ir sākusi pievērst tam nopietnu uzmanību. Piemēram, Francijas prokuratūra sākusi izmeklēšanu par dezinformācijas kampaņām sociālajos tīklos pret vairākiem politiķiem, kuri varētu būt prezidenta amata kandidāti 2027. gada vēlēšanās.²² Arī šeit aiz šīm kampaņām stāv Krievija. Turklāt Francija vēl šogad gatavojas pieņemt likumu, kas darbotos pret šādām vēlētāju gribas manipulācijām.²³

Protams, būtu vēlams, lai arī Latvija būtu viena no pirmajām demokrātijām, kas, kā to iesaka Venēcijas komisija, šo jautājumu preventīvi risinātu likumdošanā. Turklāt Satversmes tiesas spriedumos jau atrodami Eiropas mērogā interesanti un inovatīvi domu aizmetņi, kas var tikt izmantoti gan tiesību zinātnes tālākattīstībā, gan arī attiecīgā nākotnes likumdošanā.

Tomēr, uzmetot aci mūsu likumdevēja kapacitātei, kļūst skaidrs, ka tas, protams, būtu utopiski. “Kādi māli ir, ar tādiem jāmīca” (Kārlis Ulmanis). Taču, lai arī šie māli nav izcili, tie arī nav tie sliktākie.