Šāda situācija pašlaik pastāv arī Latvijā, taču praktiski jebkurš vēlēšanu cikla noslēguma periods iezīmējas ar kādas politiskās partijas vēlmi izdarīt lielākus vai mazākus grozījumus vēlēšanu regulējumā, sākot no vēlēšanu procentu barjeras izmaiņām vai atcelšanas līdz jauktās vēlēšanu sistēmas vai pārnesamās balss vēlēšanu kārtības ieviešanai.

Satversmes 6. pants līdzās vispārīgajiem demokrātisku vēlēšanu principiem noteic arī vienu tīri institucionālu principu, un tas ir proporcionālu vēlēšanu princips. Tā primārā izpausme ir elektorāta proporcionāls atspoguļojums vēlētajā institūcijā.² Šāda izpratne par proporcionālu vēlēšanu principu sakņojas proporcionālās pārstāvniecības idejā, kura sāka veidoties 18. gadsimta otrajā pusē sākotnēji kā ideju proporcionāla pārstāvniecība, līdz 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tā attīstījās līdz praktiskam izpildījumam kā vēlētāju, kas balso par konkrētu politisko spēku, kurš ir noteiktu ideju nesējs, proporcionāla pārstāvniecība vēlētā institūcijā.

Mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrības viedokļi par demokrātijas pašreizējo attīstības posmu ir ļoti dažādi. Daļa uzskata, ka demokrātija atrodas krīzes posmā, citu ieskatā – demokrātija piedzīvo tikai zināmus satricinājumus, savukārt vēl citi uzskata, ka pašlaik piedzīvojam demokrātijas norietu. Ir skaidrs, ka tikai caur pārstāvniecību cilvēks kļūst par pilsoni un tikai caur pārstāvniecību tiek ģenerēta un izmantota publiskā vara.³ Pārstāvnieciskā demokrātija ir moderno valstu uzbūves galvenais stūrakmens, un vēlēšanas ir mehānisms, ar kura palīdzību pārstāvnieciskā demokrātija tiek realizēta.

Vērtējot jautājumus, kas saistīti ar vēlēšanu sistēmu, jāatceras, ka tie attiecas uz demokrātijas virsprincipu šaurākā izpratnē jeb vēlēšanu demokrātiju, kas savukārt ietver brīvu vēlēšanu principu. Satversmes 6. pantā iekļautie vispārīgu, vienlīdzīgu un aizklātu vēlēšanu principi nodrošina brīvu vēlēšanu institucionālos priekšnosacījumus.⁴ Diskusijas par demokrātijas kvalitāti un situāciju Latvijā politiskajā retorikā un jo sevišķi attiecībā uz vēlēšanu sistēmas iespējamiem uzlabojumiem vai maiņu neskar minētos principus, bet attiecas tikai uz vēlēšanu sistēmu. Satversmes 6. pants noteic proporcionālu vēlēšanu principu, taču nenoteic konkrētu proporcionālas vēlēšanu sistēmas paveidu.

Demokrātiskā iekārtā tiek īstenota tautas vairākuma griba, bet vienlaikus arī mazākumam tiek nodrošinātas efektīvas iespējas paust savu viedokli. Latvijas tautai, ievērojot Satversmes nosacījumus, ir tiesības piedalīties valstiski nozīmīgu jautājumu izlemšanā. Taču šīs tiesības tā var īstenot vienīgi tādas demokrātiskas procedūras ietvaros, kurā tiek respektēts mazākuma viedoklis un izpildīta vairākuma griba.⁵

Šajos apstākļos vairāk nekā jebkad ir būtiski precīzi izprast to, vai patiešām varētu būt objektīvi nepieciešamas kādas izmaiņas vēlēšanu normatīvajā regulējumā, un, ja tā ir, tad kādām šīm izmaiņām jābūt, un šis jautājums nav vērtējams ne no politoloģijas kā zinātnes, ne arī no praktiskās politikas skatpunkta. Jāteic, ka gandrīz jebkura diskusija par vēlēšanu sistēmu diemžēl novirzās tieši minētajās gultnēs un tālu pārsniedz tā nospieduma robežas, ko vēlēšanu sistēmas regulējums rada praktiskajā politikā un vienlaikus sabiedrībā kopumā. Ir viegli un populāri norādīt, ka vēlēšanu sistēma ir vainojama vājā parlamenta deputātu sadarbībā ar vēlētājiem deputātu pilnvaru termiņa laikā, vājā deputātu sastāvā, parlamenta neizlēmībā un līdzīgās problēmās. Vēlēšanu sistēmas maiņa neatrisinās visas problēmas, kuras mūsu proporcionālajai vēlēšanu sistēmai pirms katrām vēlēšanām tiek piedēvētas.