Latvijā labas pārvaldības princips ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tas izriet no Satversmes vērtībām un ir nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Savukārt Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteikts, ka ikvienam tiek garantētas tiesības uz labu pārvaldību, objektīvu, taisnīgu un saprātīgā termiņā veiktu lietas izskatīšanu, tiesības tikt uzklausītam, iepazīties ar lietas materiāliem un saņemt motivētu lēmumu. Arī no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka labas pārvaldības princips ir viens no Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem, kas nodrošina taisnīgu administratīvo procesu un stiprina sabiedrības uzticēšanos publiskajai varai.

Ar lielu gandarījumu un lepnumu jāsecina, ka Latvijas tiesu prakse ir skaidri definējusi šī principa saturu. Laba pārvaldība nozīmē ne vien tiesisku rezultātu, bet arī taisnīgu procedūru, saprātīgus termiņus, konsekventu rīcību, tiesiskās paļāvības ievērošanu un pretimnākošu sadarbību ar cilvēku. Tā prasa, lai valsts un pašvaldību iestādes palīdzētu risināt problēmas, nevis radītu jaunus šķēršļus. Vienlaikus labas pārvaldības princips nevar kalpot par pamatu prettiesiskai rīcībai vai imperatīvu tiesību normu neievērošanai. Tas ir princips, kas prasa profesionālu, godprātīgu un cilvēkcentrētu valsts pārvaldi.

Tomēr laba pārvaldība nav tikai juridiski nostiprināta prasība, tā pēc būtības ir valsts attieksme pret cilvēku.

Juridiski pareizs lēmums pats par sevi vēl nenozīmē labu pārvaldību, ja cilvēks nav sapratis pieņemtā lēmuma būtību vai nav juties uzklausīts. Tādēļ laba pārvaldība nav iedomājama bez kvalitatīvas komunikācijas. Valsts pārvaldes profesionalitāti raksturo ne tikai spēja pareizi piemērot tiesību normas, bet arī prasme sarežģītus juridiskus jautājumus izskaidrot cilvēkam saprotamā valodā, izturēties ar cieņu un saglabāt empātiju ikvienā situācijā. Cilvēktiesības tiek īstenotas ne tikai ar normatīvajiem aktiem, bet arī ar ikdienas attieksmi pret cilvēku.

Tieši tādēļ labas pārvaldības principa ievērošanas veicināšana ir viena no Tiesībsarga likumā noteiktajām funkcijām. Atbilstoši Tiesībsarga likuma 11. panta trešajam punktam tiesībsargs izvērtē un veicina labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē, savukārt 11. panta ceturtais punkts paredz pienākumu atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, sekmējot to novēršanu. Lai šīs funkcijas īstenotu praksē, tiesībsargam ir tiesības sniegt valsts un pašvaldību iestādēm atzinumus un ieteikumus par to darbības tiesiskumu, lietderību un atbilstību labas pārvaldības principam. Šo atzinumu autoritāte balstās nevis piespiedu spēkā, bet tiesiskā argumentācijā, Satversmes vērtībās, vispārējos tiesību principos un starptautiskajās cilvēktiesībās.

Arī šajā numurā publicētā rakstu kopa ir vērtīgs ieguldījums labas pārvaldības principa izpratnes stiprināšanā. Tas atgādina, ka laba pārvaldība nav tikai juristu vai valsts amatpersonu profesionāls pienākums. Tā ir demokrātiskas valsts kultūra, kas veido sabiedrības uzticēšanos publiskajai varai.

Vēlos uzrunāt ikvienu valsts un pašvaldību iestādes darbinieku. Ikdienas darbā jūs pārstāvat valsti. Katrs lēmums, katra saruna, katrs skaidrojums un katra attieksme veido cilvēka priekšstatu par to, cik taisnīga, atbildīga un cilvēcīga ir mūsu valsts.

Dzīvojam laikā, kad sabiedrības uzticēšanās institūcijām kļūst par vienu no nozīmīgākajiem demokrātijas priekšnoteikumiem. Šo uzticēšanos nevar nodrošināt tikai ar likumiem vai administratīvām procedūrām. Tā rodas tur, kur cilvēks jūtas sadzirdēts, cienīts un saprasts.

Valsts spēks nav meklējams vien likumos. Tas dzimst cilvēku uzticībā valstij, pārliecībā, ka valsts vara tiek īstenota taisnīgi, atbildīgi un ar cieņu pret cilvēku. Bez uzticēšanās pat vispilnīgākais likums zaudē savu patieso spēku. Un uzticēšanās vienmēr sākas ar labu pārvaldību.