2020. gada 1. jūlijā stājās spēkā Administratīvās atbildības likums¹ (turpmāk – AAL) kā administratīvā pārkāpuma tiesību procesuālais regulējums un grozījumi nozaru likumos, kas ietvēra administratīvā pārkāpuma sastāvus, nomainot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu,² kas saturēja gan procesuālās, gan arī materiālās tiesību normas – administratīvā pārkāpuma sastāvus.

AAL izstrādes gaitā daudzi juridiskie risinājumi, pārsvarā modificētā veidā, tika aizgūti no Kriminālprocesa likuma³ (turpmāk – KPL). Tāpēc ir atsevišķas līdzības starp AAL un KPL, piemēram, pierādījumu institūts. AAL ietvertais pierādīšanā kā tiesiskā procesā ietilpstošo institūtu regulējums veidojies, ietekmējoties no KPL.⁴

Tomēr šīs zināmās līdzības starp AAL un KPL nav tik būtiskas, lai runātu par AAL kā par KPL atvasinājumu, ko pēc būtības arī nozīmē teiciens “mazais kriminālprocess”. Atšķirības starp AAL un KPL ir lielākas nekā līdzības. Tomēr praksē AAL piemērotāji bieži vien ir arī KPL esošie vai bijušie piemērotāji, kuri, risinot konkrētus gadījumus administratīvo pārkāpumu tiesībās, tiem piemēro kriminālprocesa principus, aizmirstot vai neņemot vērā šo divu tiesību nozaru atšķirības, kas savukārt rada AAL neatbilstošu rezultātu.

Kas atšķir administratīvā pārkāpuma procesu no kriminālprocesa

Raksta šajā nodaļā autors aplūkos būtiskākās atšķirības starp administratīvā pārkāpuma procesu un kriminālprocesu.

Nodarījuma sastāvs un tā pazīmes

Kriminālprocesā ir četras noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes – objekts, objektīvā puse, subjekts, subjektīvā puse. Turpretī administratīvā pārkāpuma procesā likumdevējs ir saglabājis tikai trīs administratīvā pārkāpuma pazīmes, atsakoties no subjektīvās puses. Subjektīvās puses vietā administratīvā pārkāpuma procesā ir vainojamības koncepcija.

Vainojamība ir juridisks jēdziens, kas apzīmē saikni starp darbību un bezdarbību un tās izdarītāju.⁵

Joprojām atsevišķos gadījumos administratīvā pārkāpuma procesa piemērotāji savos lēmumos norāda uz vainas formu – tīši vai aiz neuzmanības - un pamato ar to izvēlēto soda veidu un mēru. Tādējādi tiek pārkāpts AAL 5. panta pirmajā daļā cita starpā noteiktais, ka administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība).

Dažos gadījumos subjektīvās puses neesamība administratīvā pārkāpuma procesā rada zināmu neloģismu ar krimināltiesībām. Piemēram, Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā⁶ 12. pants paredz administratīvo atbildību par maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu.

Subjektīvās puses neesamība administratīvā pārkāpuma procesā noteic, ka apstāklis, vai šie miesas bojājumi tika nodarīti tīši vai aiz neuzmanības, vispār netiek vērtēts, jo tiek ņemta vērā iepriekš minētā vainojamības koncepcija.

Savukārt Krimināllikuma⁷ (turpmāk – KL) 130. panta otrajā daļā ir paredzēta kriminālatbildība par viegla miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, izslēdzot kriminālatbildību par viegla miesas bojājuma nodarīšanu aiz neuzmanības. Pretēji administratīvā pārkāpuma sastāvam par maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu vieglus miesas bojājumus nevar nodarīt aiz neuzmanības, lai gan pats nodarījums kā noziedzīgs nodarījums ir smagāks par administratīvo pārkāpumu.