Visu savu profesionālo darba dzīvi esat bijis prokurors. Tātad esat pieredzējis dažādus vadītājus un laikus gan prokuratūrā, gan tieslietu jomā. Kā jūs raksturotu prokuratūru uz 2025. gada novembri, kad stājāties ģenerālprokurora amatā?

Prokuratūra, un es tajā skaitā kā viens no virsprokuroriem, manuprāt, kopumā bija apjukusi. Dzīvoja tādā neziņā, kas būs tālāk, uz kurieni vispār ejam, nebija tāds noteikts mērķis. Nepārtraukti bija meklējumi rast kaut ko efektīvāku, labāku, bet pārsvarā tas atdūrās pret tādu piesātinājumu ar liekām darbībām, lieku birokrātiju, kas nevis atviegloja prokuroru un darbinieku dzīvi, bet vairāk prasīja lasīt visādus apjomīgus dokumentus, saprast, ko vispār no manis tagad grib. Pietrūka arī tāda iekšēja novērtējuma, motivācijas un izaugsmes – gan katram individuāli, gan iestādei kopumā.

Protams, arī publiskais tēls nebija tāds, kas dod gandarījumu un motivāciju, jo prokuratūra nemitīgi tika par kaut ko pelta. Nebija sajūtams, ka ģenerālprokurors iestājas par savu kolektīvu un ka viņam ir savs skaidrs skatījums, ko vispār gribam ar visām šīm pārmaiņām piecu gadu laikā panākt. Arī tā atrautība – viens, ko darīja Ģenerālprokuratūra, otrs – ko darīja ierindas prokurors. Nebija jūtama, kā saka, iešana soli solī vienā virzienā.

Tas, protams, radīja, kā es teicu, apjukumu, nesapratni, brīžiem arī nepatiku citam pret citu un pret darbu kopumā. Tas man lika saprast, ka ilgāk tā nevar turpināties, un tas bija arī viens no motivējošiem iemesliem, kāpēc kandidēju uz ģenerālprokurora amatu, jo arī man personīgi tas nebija pieņemami. Man bija pavisam cits redzējums, kā ir jāstrādā prokuratūrai un kādai ir jābūt prokurora ikdienai.

Jūsu priekštecis Juris Stukāns prokuratūrā ienāca no tiesas, un toreiz daļai šķita, ka, iespējams, ar šādu skatu no malas tomēr labāk būs redzams, kādas pārmaiņas prokuratūrā ir nepieciešamas. Dzirdot, ko tikko atbildējāt, kāda ir jūsu darba pieeja – līdz drupām nolīdzināt viņa radīto un veidot sistēmu no jauna, vai arī ir lietas, ko tomēr varat atzīt par vērtīgām un izmantojamām?

Vispirms, vēl nedaudz pakavējoties pie iepriekšējām pārmaiņām prokuratūrā, – tās jau nebija balstītas iestādes iekšējā nepieciešamībā, bet tieši skatā no malas, kas faktiski bija būvēts uz Valsts kontroles revīzijas atzinuma. Tas bija ļoti tendenciozs, un tajā ļoti pavirši un virspusēji tika izvērtēts, kas vispār ir prokuratūra un kā tai ir jāstrādā un jāattīstās. Vairāk tādas atsevišķas idejas, kuras, teiksim tā, bija no gaisa pagrābtas, nevis tiešām rūpīgi izvērtētas. Līdz ar to idejas par prokuratūras attīstību bija ņemtas no malas, nevis no reālās dzīves un vajadzības.