Kad jūs intervējām iepriekšējo reizi – 2024. gada sākumā, nesen bijāt kļuvusi par Rīgas Stradiņa universitātes (turpmāk – RSU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāni, uzņemoties virsvadību pār vairākām zinātnes jomām. Toreiz ar lielu mērķtiecību un plāniem stingri bijāt apņēmusies nojaukt visas domāšanas un fiziskās barjeras, lai fakultāte kļūtu par sociālo zinātņu ekselences centru pat Baltijas mērogā. Ko izdevās no tā paveikt līdz apstiprināšanai tiesībsarga amatā?

Dekāne biju nepilnus divus gadus, un lielākā daļa no toreiz iecerētā ir izdarīta. Par to jau liecina RSU Sociālo zinātņu fakultātes starptautiskā zinātnes izvērtējuma rezultāti. Latvijas mērogam “4” ir ļoti labs rādītājs.

Šis rezultāts lielā mērā ir panākts, arī pateicoties manis izveidotajai jaunajai komandai un iezīmētajai starpdisciplinārajai pieejai, kas bija fakultāšu apvienošanas pamatā. Proti, Sociālo zinātņu fakultāte tika izveidota, tajā apvienojot trīs – Juridisko, Komunikācijas un Eiropas studiju – fakultātes. Tādēļ viens no aspektiem, par kuru runāju arī iepriekšējā intervijā, ir starpdisciplinaritāte, un arī tiesībsarga amatā, esmu pārliecināta, tai būs vieta. Tā, bez šaubām, stiprina tiesību zinātni, un RSU tam ir labs apliecinājums – tagad ir vairāk zinātnisku rakstu, kuru autori ir juristi un sociologi vai antropologi, vai politologi kopā ar antropologiem, vai veselības joma pārī ar tiesību zinātni un tamlīdzīgi. To man izdevās iedzīvināt praksē.

Otrs – izdevās arī stiprināt studiju programmas sociālo zinātņu jomā. Piemēram, ieviesām tādus jaunus kursus kā mākslīgais intelekts un tiesības, datu drošība, pacientu un ārstniecības personu tiesības un pienākumi, kas ir tieši mans īpašais lauciņš. Tādēļ zinātnes un izglītības līmenī dekānes amatā paspēju izdarīt vairākas lietas, kas bija norādītas manā vēlmju sarakstā, pretendējot uz šo amatu. Izdevās arī izveidot funkcionējošu fakultātes struktūru, atlasīt komandu, kas spēj “iznest” šo struktūru, jo atsacījāmies no katedrām un pārgājām uz dinamiskāku modeli, aizgūtu no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta. Tas ir pietiekami sarežģīts modelis – katedras aizstāj programmu vadītāji, un tiem ir jābūt cilvēkiem, kas spēj ne tikai uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus, bet arī būt pietiekami profesionāli brīvi, lai dinamiski un ar mazākiem birokrātiskiem šķēršļiem attīstītu savas programmas. Man izdevās šādus cilvēkus atrast.

Tāpēc domāju, ka kopumā man izdevās ieviest tās pārmaiņas, ar kurām gāju un kas man bija uzticētas dekāna amatā, lai gan, protams, ir lietas, ko nepaspēju līdz galam īstenot.