Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) VIII jeb pamattiesību nodaļa stājās spēkā 1998. gadā, un sākotnējā pamattiesību lieta, ko izskatīja Satversmes tiesa, bija tā dēvētā “pirmā vēlēšanu tiesību ierobežojumu lieta”.¹ Protams, ne Satversmes VIII nodaļa, ne arī Satversmes tiesas pamattiesību spriedumos izmantotā metodoloģija neradās va­kuumā.

Būtiska norāde par Latvijas nostāju cilvēktiesību jautājumos ir atrodama jau Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Lai gan šī deklarācija no juridiskās tehnikas un juridiskā spēka skatpunkta ir diskutabla, tā tiešā veidā uzsvēra apņemšanos rūpēties “par Latvijas Republikas likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos”.

Proti, jau Latvijas neatkarības atjaunošanas mirklī tika uzsvērts, ka ir liekama vienādības zīme starp cilvēktiesību izpratni Latvijā un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Šis princips ir atspoguļots arī Satversmes 89. pantā – valsts aizsargā pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un saistošiem starptautiskajiem līgumiem.