Ievads: pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem

Latvijas tiesu sistēma ir transformācijas periodā. Tiesnešu vecuma struktūra ir radījusi jaunu izaicinājumu – tiesnešu skaita samazināšanos. To nevar kompensēt ar jaunu tiesnešu pieplūdumu, un ne tikai tādēļ, ka trūkst kvalitatīvi sagatavotu kandidātu. Iemesli ir vairāk vai mazāk apzināti – pirmās instances tiesneša amata atlīdzības zemā konkurētspēja juristu darba tirgū iepretim prasībām, kuras ir jāuzstāda tiesnesim kā konstitucionālajai amatpersonai, ieilgušās juridiskās izglītības problēmas u.c. Tās būs Tieslietu padomes nākamā perioda prioritātes.

Taču skaidrs ir viens: tiesnešu skaitam ir objektīvi jāsamazinās. Vairākkārt ir runāts, ka Latvija joprojām tiesnešu skaita ziņā pret iedzīvotāju skaitu ir rekordistu vidū Eiropas Savienībā ar salīdzinoši zemāku lietu skaitu. Šādā situācijā nav iespējams pamatot tiesnešu skaita audzēšanas nepieciešamību. Tas ir bijis Tieslietu padomes pēdējo četru – piecu gadu uzstādījums, un to apstiprina arī šogad pabeigtais PwC pētījums, kuru Tieslietu padomes vajadzībām finansēja Eiropas Komisija.¹

Tāpēc vienīgā iespēja, kā mazināt tiesnešu aizvien pieaugošo slodzi, ir efektivizēt tiesas darbu un darba organizāciju. Pieredze rāda, un arī daudzi tiesneši to atzīst, ka Latvijas tiesās ir nopietnas efektivitātes rezerves.

Viena no rezervēm ir tiesvedības procesa disciplinēšana. Un te runa nav tikai par procesa dalībnieku disciplīnu. Arī no tiesnešu disciplīnas ir tieši atkarīga procesa efektivitāte. Runa ir par disciplīnu lietas sagatavošanā, procesa vadīšanā, nolēmumu sastādīšanā un arī likuma ievērošanā. Un viens no šādiem gadījumiem, kurā disciplīna klibo, ir ar imperatīvu normu ierobežotā pierādījumu pieņemšana civilprocesā apelācijas instances tiesā.

Raksta mērķis ir uzsākt diskusiju, izskaidrot Civilprocesa likuma 430. panta ceturtās daļas jēgu, tiesu praksē iezīmētos pieļaujamības kritērijus, kā arī riskus, kas rodas, ja izņēmums kļūst par ikdienu.

Šķietami taisnīgs risinājums, kas var padarīt procesu netaisnīgu

Apelācijas instances tiesai, izskatot civillietu, tiek pirmoreiz iesniegts jauns pierādījums, kas, iespējams, varētu ļaut precīzāk noskaidrot lietas apstākļus. Pirmajā brīdī tā pieņemšana var šķist pašsaprotama: jo vairāk tiesas rīcībā ir informācijas, jo lielāka iespēja nonākt pie pareiza rezultāta. Tomēr tas nav tik vienkārši.

Civilprocess nav bezgalīga patiesības meklēšana, kurā tiesa meklē savu taisnīgumu un katra puse pati izvēlas, kad un kā atklāt savu pierādījumu kopumu. Civilprocess ir likumā reglamentēts, uz sacīkstes un dispozitivitātes principiem balstīts sistēmisks process, kuru lielākoties sponsorē sabiedrība un kuram tādēļ ir jābūt efektīvam, un kurā tādēļ pierādījumi primāri iesniedzami pirmajā instancē. No likuma izriet arī sadarbības princips, ka katram lietas dalībniekam ir pienākums sadarboties ar tiesu lietas iztiesāšanā.

Līdz ar to jautājums par jaunu pierādījumu pieņemšanu apelācijas instancē nav tehniski procesuāla detaļa. Tas skar daudzus aspektus – apelācijas funkciju, pušu līdztiesību, tiesības uz taisnīgu tiesu, procesa ilgumu, tiesas sprieduma leģitimitāti un uzticēšanos tiesai. Nepamatoti pieņemot jaunu pierādījumu atsevišķās lietās, tiesa, iespējams, var panākt vismaz šķietami taisnīgāku konkrētās lietas materiāltiesisko iznākumu, bet vienlaikus tiek vājinātas procesuālās garantijas, var tikt pārkāpta līdztiesība un tiesiskā paļāvība, kā arī tiesu prakses vienotība.