Raksta mērķis ir norādīt uz Senāta argumentiem un secinājumiem, risinot attiecīgos darba tiesību jautājumus, lai veicinātu tiesību normu vienotu izpratni un piemērošanu.

Senāts minētajā spriedumā risināja šādus tiesību jautājumus:

1) vai darbiniekam ir prasības tiesības par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā (no kā izriet arī Darba likuma 126. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības uz atlīdzību par darba piespiedu kavējumu), ja darba līgums uzteikts pārbaudes laikā;

2) kādu prasību darbinieks ir tiesīgs celt saskaņā ar Darba likuma 48. pantu;

3) vai darba pienākumu pildīšanas uzsākšana ir obligāts priekšnoteikums, lai darba devējs varētu uzteikt darba līgumu pārbaudes laikā.

Lietā prasītājs cēla prasību pret darba devēju, citstarp lūdzot atzīt darba līguma uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunot prasītāju darbā, kā arī piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku. Prasītājs norādīja, ka viņš pēc piedalīšanās darba intervijā, kas notika vairākās kārtās, ar atbildētāju noslēdza darba līgumu, kurā bija paredzēts pārbaudes laiks. Taču pirmās darba dienas rītā vēl pirms darba sākšanas atbildētāja prasītāju informēja, ka situācija mainījusies, darbā nav jāierodas un darba līgums tiks uzteikts pārbaudes laikā. Prasībā norādīts, ka atbildētājas uzteikums ir formāls un prettiesisks, jo atbildētāja prasītājam vispār nedeva iespēju pierādīt savas spējas veikt attiecīgo darbu, tas ir, netika noskaidrota prasītāja atbilstība veicamajam darbam.