No Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas¹ 23. panta 1. punkta, Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām² 6. panta pirmā teikuma, Eiropas sociālās hartas,³ Eiropas Savienības Pamattiesību hartas⁴ 15. un 31. panta, kā arī Latvijas Republikas Satversmes⁵ 106. panta izriet ikvienas personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un saņemt taisnīgus darba apstākļus, atalgojumu un sociālo aizsardzību. Attīstoties ekonomikai un sabiedrības vajadzībām, vienlaikus ir attīstījies arī veids, kā tiek organizēts darbs, un tādējādi pēdējo gadu laikā radušies vairāki jauni nestandarta nodarbinātības veidi,⁶ no kuriem viens ir digitālo platformu darbs.

2022. gadā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) līmenī darba platformās tika nodarbināti aptuveni 28,3 miljoni cilvēku, savukārt līdz 2025. gadam tika paredzēts, ka šis nodarbināto skaits sasniegs pat 43 miljonus.⁷ Lai gan galvenokārt platformu darbs tiek vērtēts pozitīvi, platformu darba straujā attīstība, daudzveidība un neskaidrā ietekme ir radījusi vairākus izaicinājumus, kas saistīti ar šī darba un ienākumu neprognozējamību, pabalstu un sociālās aizsardzības neesamību, novēršanos no darba tiesībām un tradicionālās nodarbinātības. Tostarp par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem kļuvis platformās nodarbināto tiesiskais statuss.⁸ Proti, lielākoties platformās nodarbinātie tiek uzskatīti par pašnodarbinātām personām, lai gan bieži šīs personas ir pilnībā integrētas platformu darbībā un tādējādi šīs tiesiskās attiecības atspoguļo darbinieka un darba devēja attiecībām raksturīgas pazīmes.⁹ Ievērojot minēto, ES līmenī arvien vairāk tiek pieņemti tiesu nolēmumi un administratīvie lēmumi, ar kuriem platformās nodarbinātajiem piešķirts darbinieka statuss.¹⁰

Lai novērstu nenoteiktību un nodrošinātu ikvienas personas, kas veic platformu darbu, tiesības uz pareizu nodarbinātības statusu un no tā izrietošajām tiesībām, platformu darba apstākļu uzlabošanā iesaistījusies arī ES, pieņemot Direktīvu 2024/2831 par darba nosacījumu uzlabošanu platformu darbā¹¹ (turpmāk – Direktīva 2024/2831). Šajā direktīvā noteiktās prasības Latvijai jāievieš nacionālajos normatīvajos aktos līdz 2026. gada 31. decembrim. Tādējādi raksta mērķis ir aplūkot platformu darba būtību, digitālajās darba platformās nodarbināto tiesisko statusu veidus un ar platformu darbā nodarbināto tiesiskā statusa noteikšanu saistītos problēmjautājumus, kā arī konstatēt, vai un cik efektīvi tos palīdzēs risināt Direktīvā 2024/2831 noteiktā platformās nodarbināto tiesiskā statusa noteikšanas prezumpcija.

1. Digitālo darba platformu un platformu darba raksturojums

Vēl 2018. gadā Eiropas līmenī nebija ieviests vienots veids, kā apzīmēt un skaidrot digitālās darba platformas un platformu darbu,¹² līdz ar ko izpratne par šo jēdzienu saturu varēja būt neviennozīmīga. Pēdējo gadu laikā gan šo nenoteiktību ir mēģināts novērst, un šobrīd digitālās darba platformas pamatā tiek raksturotas kā “internetā bāzēti uzņēmumi, kas darbojas kā starpnieki un organizē darbu, ko darba ņēmēji vai pašnodarbinātie veic klientiem”,¹³ kas visbiežāk ir individuāli patērētāji vai uzņēmumi.¹⁴ Direktīvas 2024/2831 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā definēts, ka digitālā darba platforma ir “fiziska vai juridiska persona, kas sniedz pakalpojumus, kuri atbilst visām šādām prasībām: 1) pakalpojumu vismaz daļēji nodrošina attālināti, izmantojot elektroniskos līdzekļus, piemēram, tīmekļa vietni vai mobilo lietotni; 2) to sniedz pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma; 3) tas kā nepieciešamu un būtisku elementu ietver personu par atlīdzību veiktā darba organizēšanu neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek veikts tiešsaistē vai konkrētā vietā; 4) tas ietver automatizētās uzraudzības sistēmas vai automatizētās lēmumu pieņemšanas sistēmas izmantošanu”.