Nekad nebiju domājusi, ka 35 gadus pēc tam, kad līdz ar Latvijas neatkarību atjaunojām arī demokrātiju, būs jāiestājas demokrātijas pamatu sardzē.

Demokrātija jeb tautvaldība visupirms tiek īstenota ar balsošanu. Balsojot nācija un katrs atsevišķs pilsonis pauž savu gribu un ņem līdzdalību valsts dzīvē. Brīvas, aizklātas amatpersonu vēlēšanas ir demokrātijas pamatu pamats. Brīvas, jo neviena gribu nedrīkst iespaidot, nevienam nedrīkst iestāties sekas par izdarīto izvēli vēlēšanās. To var nodrošināt tikai aizklātas vēlēšanas. Aizklātas vēlēšanas, kādas ir arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja un vietnieka vēlēšanas (Satversmes tiesas likums 12. pants. Satversmes tiesas priekšsēdētājs un viņa vietnieks, Satversmes tiesas tiesneši, aizklāti balsojot, ar visa tiesnešu sastāva absolūto balsu vairākumu no sava vidus uz trim gadiem ievēlē Satversmes tiesas priekšsēdētāju un viņa vietnieku), nozīmē, ka balss tiek nodota anonīmi, slepeni. Aizklāts balsojums ir tad, kad tiek saglabāts balsotāja izvēles noslēpums! To aizsargā likums ar vārdiem – aizklāti balsojot. Paši vēlētāji nezina, kā ir balsojuši pārējie. Katrs zina tikai savu izvēli un gala rezultātu. Tas nerada problēmas, ja ir daudz balsotāju un to izvēles atšķiras. Taču slepenība ir tikai ilūzija mazās institūcijās, kur balsotāju ir trīs, pieci, septiņi un viņu vidū valda vienprātība – visi nobalso “par”. Taču arī tad tās ir brīvas, aizklātas vēlēšanas, kuru noslēpumu sargā likums, un nevienu nedrīkst saukt pie atbildības par balsojumu, pat ja visi zina, kā katrs ir balsojis. Tie ir demokrātijas pamati – personu ar balsstiesībām ir nepieļaujami saukt pie atbildības par balsojumu! Nav pat būtiski, ka atturēšanās balsot par sevi var iedzīt sprukās mazus kolektīvus, jo var nesanākt kvorums, un grupa paliek bez vadības – strupceļš. Aizklātu vēlēšanu noslēpums, vēlētāja neatbildība par savu izvēli ir demokrātijas pamats. Citādi mēs zaudējam brīvas vēlēšanas un līdz ar to arī demokrātiju.

Atturēties vai tomēr balsot par sevi nav viss tiesību, bet gan ētikas jautājums. Turklāt ētika mums dod pretējas atbildes – es nebalsoju par sevi, jo stāvu malā, neiejaucos, ļauju citiem lemt. Tās ir kolektīva tiesības izvēlēties vadību. Es piekritu kandidēt, un ar to pietiek. Kāpēc ne? Tā dara. Cits risinājums ir – es balsoju par sevi, jo apliecinu gatavību uzņemties atbildību un darīt labāko, kas ir manos spēkos sava kolektīva un valsts labā. Arī tā dara – abas izvēles ir ētiskas, tikai ar atšķirīgiem argumentiem.

Cilvēki neizvēlas pašpārvaldi, bet kolektīvā ar tiesībām ievēlēt vadību tā ir pašpārvalde ar argumentiem, kuram dosim lielāku algu. Tad mēs vēlētu pēc sociālā taisnīguma par trūcīgāko? Izvirza tos, kam ir nevainojama reputācija kolektīva acīs, kompetences, proti, kam piemīt īpašības, lai veiktu smago un nepateicīgo vadības darbu. Persona piekrīt kandidēt, jo ir gatava uzņemties jaunus pienākumus, atbildību, ierobežojumus, nonākt nākamā stresa līmenī, un, protams, tas tiek atalgots.

Interešu konflikta likuma normas satur prasības, kas ierobežo noteiktu personu grupu – amatpersonu un tām pielīdzināto personu cilvēka pamattiesības. Pamattiesību ierobežojumus nosaka tikai pats likumdevējs, skaidri ietverot tos likumā. Pamattiesību ierobežojumus nedrīkst paplašināti tulkot! Diemžēl KNAB praksē ir gadījumi, kad likumā noteiktie pamattiesību ierobežojumi tiek tulkoti plašāk, nekā likuma norma nosaka. Interešu konflikta likums nav speciālais likums, kurš maina spēles noteikumus visā pārējā tiesību sistēmā. Tieši otrādi – tam ir jāgarantē tiesiskums, un tā prasību piemērošanai ir jāatbilst tiesiskas demokrātiskas valsts, kurā godā ir cilvēka cieņa, prasībām.

Līdz šim tam nav bijis lielas rezonanses gadījumos, kad interešu konfliktu ierobežošanas prasības tika tulkotas pārāk plaši, jo amatpersonai vieglāk ir pieņemt, ka varbūt ētiski ir nospraust augstāku slieksni pašierobežojumiem, nekā strīdēties ar varas struktūrām. Pati tā esmu darījusi, pamatojot savu iekšējo lēmumu ar profesionālo ētiku. Taču šoreiz ir cits gadījums – KNAB prasība pārkāpj ne tikai personas tiesības uz brīvām aizklātām vēlēšanām, bet arī varas dalīšanu, jo izpildvara ar savām prasībām un iespējamām sankcijām ietiecas tiesu varas pašpārvaldē.

Esmu viena no World Justice Project @Rule of Law ekspertiem. Katru gadu es atbildu uz jautājumiem par personas pamattiesību ievērošanu, mediju brīvību, tiesu neatkarību u.c., lai raksturotu situāciju Latvijā. Vai tiešām nākamreiz man būs jāraksta, ka izpildvaras struktūras ar kriminālprocesuāliem līdzekļiem (jo administratīvie sodi cilvēktiesībās tiek vērtēti kā mazie kriminālsodi) iejaucas tiesu varas pašpārvaldē? Ceru, ka, uzsākot publisku diskusiju, tomēr nešūposim demokrātijas pamatus šajā jau tā tik nepateicīgajā laikā, kad demokrātija tiek apdraudēta gan Latvijā, gan visā pasaulē.