2031. gadā publiskais iepirkums Latvijā izskatīsies citādāk. Cik citādāk – to šodien vēl nezinām. 2026. gada reforma ir pirmā būtiskā iepirkumu regulējuma modernizēšana pēdējos desmit gados. Taču tās rezultativitāti izšķirs prakse: vai pasūtītāji spēs izmantot jauno rīcības brīvību, lai sasniegtu Latvijas iedzīvotājiem nepieciešamos rezultātus, vai kompetences centri izveidosies par īstiem profesionalizācijas instrumentiem un vai mēs panāksim Latvijas augsti digitalizētajai iepirkumu nozarei ērtu Eiropas Savienības regulējumu.

Finansiāli 2023. gadā piešķirto iepirkuma līgumu kopējā vērtība bija 5,4 miljardi eiro (bez PVN), kas veido 14 % no IKP.¹ Latvijā 2024. gadā tika izsludināti 11 421 iepirkumi un rezultātā noslēgti 21 558 līgumi par kopējo summu 5 451 695 763 eiro, kas veido apmēram 13,6 % no iekšzemes kopprodukta.² Likumvidi publisko iepirkumu jomā lielā mērā nosaka Eiropas Savienības regulējums – piecas direktīvas, kas aptver visu iepirkumu procesu no dokumentācijas sagatavošanas līdz līguma izpildei un strīdiem.³ Latvijā tās ieviešam trīs iepirkumu jomas likumos un vairākos Ministru kabineta noteikumos, kurus izstrādāja 2016. gadā. Kopš tā laika vienīgās būtiskās pārmaiņas nozarē bija izslēgšanas noteikumu pārskatīšana 2023. gadā, lai izslēgtu no dalības iepirkumos būvnieku karteļa dalībniekus, un vispārīgas atkāpes no minēto likumu piemērošanas Covid-19 pandēmijas laikā. Savukārt 2026. gada nogalē uzsāksim Eiropas diskusiju par pāreju uz vienotu iepirkumu regulu ar tikai trim procedūrām, obligātu preces komponenšu izcelsmi Eiropā un plašāku pušu brīvību grozīt noslēgtos līgumus.

Šajā žurnālā publicēta rakstu kopa, kas veltīta pirmajam mēģinājumam aktualizēt publisko iepirkumu regulējumu Latvijā tā desmitgadē. Manuprāt, publisko iepirkumu reformas jēga ir samazināt izmaksas, kuras tērējam uz paša iepirkuma procesa nodrošināšanu, un modernizēt to šobrīd aktuālajiem politiskajiem mērķiem – ilgtspējai un valsts drošībai. Lai gan būtu nepieciešams panākt arī lielāka uzņēmumu skaita dalību iepirkumu procedūrās, tā nebija reformas prioritāte politiķu vidū, un līdz ar to arī šī mērķa sasniegšana visdrīzāk nebūs konstatējama mērījumos par iepirkumu sistēmas efektivitāti.

Rakstu autori ir vienisprātis par paradigmas maiņu uz centralizētāku un kompetentāku iepirkumu organizēšanu. Tādēļ autori analizē modernizēto iepirkumu jomas tiesību principu saturu. Autori pievērš lielu uzmanību arī praktiskajām izmaiņām izslēgšanas noteikumu piemērošanā un iekšējās kontroles sistēmu izstrādei. Žurnālā arī veidojas diskusija par iepirkumu apstrīdēšanas efektivitāti zemsliekšņa iepirkumos un par to, vai reformas noteikumi ļaus patiesi centralizēt pašvaldību iepirkumus.

Kas tad palika aiz likuma teksta malām? Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija saņēma vairākus priekšlikumus par mākslīgā intelekta lietošanu publisko iepirkumu norisē. To saturs variēja starp vispārīgām atļaujošām normām lietot mākslīgo intelektu līdz pat skrupulozam procesa aprakstam un mākslīgā intelekta rīka ieteikumu saistošo dabu iepirkumu komisijai.⁴ Šie priekšlikumi neguva deputātu atbalstu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, praktiķi jau šobrīd lieto mākslīgo intelektu gan dokumentācijas, gan piedāvājumu sagatavošanai, gan dažreiz arī piedāvājumu vērtēšanai. Profesionālās konferencēs apspriežam šādas pieejas plusus un mīnusus. Līdz ar to normatīvs iedrošinājums nozarei nav nepieciešams. Otrkārt, skrupulozākās no redakcijām radīja daudzus jautājumus gan pasūtītājiem, gan uzraugiem par to praktisko izpildi un pienesumu procesam. Līdz ar to par mākslīgā intelekta lietojumu turpināsim diskutēt nozares forumos.

Politiski bija ieceres panākt lielāku pašvaldību iepirkumu centralizāciju, par ko nebija iespējams vienoties. Izrādījās arī, ka Iepirkumu uzraudzības birojs izstrādā jaunu Elektronisko iepirkumu sistēmu jeb informācijas tehnoloģiju risinājumu, kas kalpo par pamatinfrastruktūru iepirkumu norisē nepieciešamo dokumentu apmaiņai un procesā radīto datu atklātībai.

Visbeidzot diskusijas par sistēmas briedumu un to, cik lielu rīcības brīvību atstāt pasūtītājiem iekrāsoja reformas apspriešanas gaitā atklātā krimināllieta par krāpšanu informācijas tehnoloģiju iepirkumos, kuras centrā apsūdzētas vairākas Valsts digitālās attīstības aģentūras amatpersonas un uzņēmējs. Tas nenozīmē, ka reformā ir paredzēti jauni risinājumi, kas novērstu krāpšanos vai citus pārkāpumus publiskos iepirkumos. Tomēr tas lika politiķiem par 180 grādiem pārvērtēt iepirkumu sistēmas briedumu un akcentēt pasūtītāja vadības atbildību par visu tēriņu procesu, nevis vainot iepirkumu komisiju pie katra skaļāka publisko tēriņu skandāla.

Ar šodienas acīm šķiet, ka jūlijā spēkā esošais moratorijs publiskiem iepirkumiem informācijas tehnoloģiju jomā faktiski mēģina pārskatīt reformā noliktos risinājumus un to termiņus. Atbalstu ambiciozākus risinājumus, tomēr koncentrēšanās uz vienas nozares problēmām un risinājumu meklēšana parasti skar visus pārējos kā notikumos pēc būvnieku karteļa. Tāpēc uzskatu, ka žurnāls veltīts tikai pirmajam publisko iepirkumu reformas posmam un esam jau sākuši otro – IKT reformu, un drīz uzsāksim trešo posmu par Eiropas vienoto regulējumu un nacionālajām vajadzībām tajā.