Ievads

Publisko iepirkumu tiesiskais regulējums Latvijā ilgstoši attīstījies, pilnveidojot iepirkuma procedūras un nodrošinot to atbilstību publisko tiesību pamatprincipiem. Līdzšinējā praksē gan pasūtītāju, gan uzraudzības institūciju uzmanība galvenokārt bija vērsta uz jautājumu, vai iepirkuma procedūra ir organizēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tieši procesuālie pārkāpumi visbiežāk kļuva par strīdu priekšmetu un noteica publisko iepirkumu tiesību piemērošanas praksi.

Vienlaikus publiskā pārvalde pēdējos gados piedzīvo būtiskas pārmaiņas. Sabiedrība no publiskās pārvaldes sagaida ne vien tiesisku, bet arī pamatotu, caurskatāmu un efektīvu rīcību un publisko līdzekļu izmantošanu. Arvien lielāka nozīme tiek piešķirta tam, vai publiskais finansējums izlietots iecerētā rezultāta sasniegšanai, vai pieņemtie lēmumi ir izsvērti un kalpo sabiedrības interesēm. Tas nozīmē, ka arī publisko iepirkumu sistēma vairs nav vērtējama tikai caur procedūras tiesiskuma prizmu. Arvien būtiskāks kļūst jautājums par publisko iepirkumu kvalitāti, to ieguldījumu organizācijas mērķu sasniegšanā un publisko līdzekļu efektīvu izmantošanu.

Šīs pārmaiņas atspoguļojas arī jaunākajos Publisko iepirkumu likuma grozījumos, kas stājās spēkā ar jauno 2.¹ pantu. To nozīme nav vērtējama tikai pēc konkrētu normu redakcijas vai jaunu pienākumu ieviešanas. Grozījumi iezīmē būtisku pieejas maiņu publisko iepirkumu sistēmā, skaidrāk nekā līdz šim definējot pasūtītāja atbildību par iepirkumu efektivitāti un iepirkumu pārvaldību visā iepirkuma dzīves ciklā.

Būtu kļūdaini secināt, ka pasūtītāja atbildība publiskajos iepirkumos ir radusies tikai līdz ar šiem grozījumiem. Arī līdz šim pasūtītājam bija pienākums rīkoties tiesiski, ekonomiski un lietderīgi. Šāds pienākums izrietēja ne vien no Publisko iepirkumu likuma, bet arī no Publiskas personas finanšu līdzekļu mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3. panta, kā arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā nostiprinātā labas pārvaldības principa.