Saeima 2026. gadā pieņēma grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kas paredz būtiskas izmaiņas publisko iepirkumu organizēšanā, tostarp – veicināt iepirkumu centralizāciju, stiprināt pasūtītāju atbildību un profesionalizēt iepirkumu sistēmu. Lai nodrošinātu pakāpenisku pāreju uz jauno regulējumu, lielākā daļa grozījumu stāsies spēkā pakāpeniski līdz 2028. gadam, savukārt atsevišķu normu praktiskais saturs vēl tiks konkretizēts metodiskajos skaidrojumos, vadlīnijās un piemērošanas praksē.³

Reformas deklarētie mērķi ir atbalstāmi – efektīvāka publisko līdzekļu izmantošana, profesionālāka iepirkumu organizēšana, administratīvā sloga mazināšana, lielāka caurskatāmība un uz rezultātu orientēta pieeja. Vienlaikus būtiska reformas sastāvdaļa ir arī iepirkumu centralizācijas veicināšana valsts un pašvaldību sektorā. Tomēr tieši centralizācijas jautājums rada vairākus būtiskus tiesībpolitiskus un praktiskus jautājumus. Publiskajā diskusijā lielākoties dominējuši argumenti par centralizācijas iespējamiem ieguvumiem – apjoma ekonomiju, profesionalizāciju, efektīvāku resursu izmantošanu un labāku kontroli. Daudz mazāk uzmanības pievērsts centralizācijas ietekmei uz pašvaldību autonomiju, vietējā līmeņa konkurenci un publisko pakalpojumu organizēšanas elastību.⁴

Raksta mērķis nav apstrīdēt centralizācijas nepieciešamību kā tādu. Gluži pretēji – vairākās jomās centralizācija jau ilgstoši tiek sekmīgi izmantota un ir devusi pozitīvus rezultātus.⁵ Raksts veltīts jautājumam, vai centralizācijas attīstība visos gadījumos ir piemērotākais risinājums un kādā veidā centralizācijas mērķi savienojami ar pašvaldību autonomijas principu. Īpaši nozīmīgi šie jautājumi kļūst laikā, kad likumdevēja pieņemtās normas vēl ir salīdzinoši vispārīgas un to praktiskais saturs turpmākajos gados tiks veidots metodiskajos skaidrojumos, vadlīnijās, Iepirkumu uzraudzības biroja uzraudzības praksē un, iespējams, arī tiesu nolēmumos. Tāpēc jau tagad ir svarīgi apzināt tos principus, kas palīdzētu rast līdzsvaru starp centralizācijas mērķiem, pašvaldību autonomiju un dažādo pasūtītāju vajadzībām.

Centralizācija nav publisko iepirkumu sistēmas mērķis, bet instruments

Diskusijās par publisko iepirkumu reformu⁶ nereti tiek pieņemts, ka iepirkumu centralizācija ir vēlama visos gadījumos un ka lielāks iepirkumu apjoms nodrošina efektīvāku rezultātu. Šāds pieņēmums gan neizriet ne no Publisko iepirkumu likuma mērķa, ne Eiropas Savienības publisko iepirkumu regulējuma. Ne Publisko iepirkumu likumā, ne Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES iepirkumu centralizācija nav noteikta kā patstāvīgs publisko iepirkumu sistēmas mērķis. Gan nacionālajā, gan Eiropas Savienības līmenī publisko iepirkumu regulējuma pamatā ir citi mērķi un principi – efektīva publisko līdzekļu izmantošana, konkurences nodrošināšana, vienlīdzīga attieksme pret piegādātājiem, atklātība un caurskatāmība. Centralizācija ir viens no iespējamiem instrumentiem šo mērķu sasniegšanai, nevis pašmērķis.