1. Zaudējumu atlīdzināšanas publisko iepirkumu lietās tiesiskais regulējums

1.1. Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma ģenēze

Patlaban publisko iepirkumu jomu Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) regulē vairāk nekā 20 dažādi ES tiesību akti. Galvenais pašlaik spēkā esošais tiesību akts ir Direktīva 2014/24/ES.³ Iepirkumus sabiedrisko pakalpojumu nozarēs regulē iepriekš minētās direktīvas analogs – Direktīva 2014/25/ES.⁴ Šīs direktīvas noteic, kā līgumslēdzējām iestādēm visā ES jāveic publiskie iepirkumi, lai nodrošinātu šī procesa efektivitāti un pārredzamību, tirgus dalībnieku godīgu un brīvu konkurenci, kā arī lietderīgu publisko līdzekļu izmantošanu.

Gandrīz divdesmit gadus pēc pirmās publisko iepirkumu jomas regulējošās direktīvas pieņemšanas⁵ tika pieņemta Direktīva 89/665/EEK⁶ (turpmāk – Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīva), kurā atsevišķi no vispārīgā procedūras regulējuma joprojām tiek regulēti līgumslēdzēju iestāžu pieņemto lēmumu pārskatīšanas mehānismi un citi tiesību aizsardzības līdzekļi publisko iepirkumu lietās. Sabiedrisko pakalpojumu iepirkumos tiesību aizsardzības līdzekļi noteikti atsevišķā Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas analogā – Direktīvā 92/13/EEK.⁷ Minēto direktīvu izstrādes procesā ES likumdevējs jau bija identificējis, ka zaudējumu atlīdzināšana publisko iepirkumu lietās ir īpaši sarežģīts jautājums.⁸ Šo direktīvu sākotnējās redakcijas nepilnības pierādīja arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūra, kurā norādīts uz vairākiem būtiskiem trūkumiem dalībvalstu nodrošinātajos tiesību aizsardzības līdzekļos.⁹

Ievērojot, ka šo direktīvu sākotnējās redakcijas nenodrošināja efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību publisko iepirkumu lietās, ES ar Direktīvu 2007/66/EK¹⁰ izdarīja grozījumus Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvā un Direktīvā 92/13/EEK, lai šķietami novērstu konstatētos trūkumus.

Direktīvas 2007/66/EK sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā norādīts, ka zaudējumu atlīdzināšana ir īpaši problemātisks tiesību aizsardzības līdzeklis, jo: 1) zaudējumu atlīdzināšanai publisko iepirkumu lietās nav reālas koriģējošas ietekmes; 2) pieteikuma par zaudējumu atlīdzināšanu apmierināšanu kavē praktiski šķēršļi; 3) šis process ir dārgs un ilgstošs. Tomēr, neskatoties uz Eiropas Komisijas konstatētajām problēmām, tā pieņēma lēmumu uzlabot un ieviest jaunus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas iepirkuma procedūras dalībniekiem pieejami līdz iepirkuma līguma noslēgšanai, jo tie ir efektīvāki par tiem līdzekļiem, kas pieejami pēc līguma noslēgšanas.¹¹

1.2. Eiropas Savienības tiesiskais regulējums un tā interpretācija

Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīva paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus, kas nav saderīgi ar ES tiesībām, var efektīvi un pēc iespējas ātrāk pārskatīt un ka pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.¹² Direktīva sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību izvēlēties, kā īstenot tajā paredzētās procesuālās garantijas tiktāl, ciktāl to ieviestais regulējums ir saderīgs ar direktīvā izvirzītajiem mērķiem un tiesiskā regulējuma kontekstu, kurā iekļaujas tās normas, kā arī ar ES tiesībās pastāvošo valsts atbildības principu.