Ievads

Satversmes 113. pants nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības. Savukārt Satversmes 100. pants ietver tiesības uz vārda brīvību, bet Satversmes 105. pants – tiesības uz īpašumu, kurā ietilpst arī tiesības uz intelektuālā īpašuma aizsardzību, tajā skaitā tiesības uz preču zīmes aizsardzību. Tomēr neviena no šīm tiesībām nav absolūta, un nereti to īstenošanā saduras pretējas intereses, kad likumdevējam ir jārod labākais risinājums to līdzsvarošanai.

Viens no šādiem interešu sadursmju piemēriem ir joki un parodijas, kas skar citu autoru darbus vai citu personu reģistrētas preču zīmes. Kuram gan nepatīk pasmieties par asprātīgām parodijām, kuru centrā nereti ir kāds cits autora muzikāls priekšnesums, vai karikatūrām, kas balstītas uz cita mākslinieka darbu. Tāpat vārda brīvības ietvaros šķiet dabiski, ka varam ironizēt par dažādiem zīmoliem. Tomēr pieļaujamās jokošanas un intelektuālā īpašuma pārkāpuma robežas ne vienmēr ir uzreiz skaidri nosakāmas.

Ja autortiesību regulējumā likumdevējs ir noteicis speciālu autora tiesību ierobežojumu autora darba kariķēšanai, parodēšanai vai izmantošanai stilizācijā, tad preču zīmju tiesiskajā regulējumā šāds izņēmums nav ietverts. Taču arī tās tiek parodētas gan karikatūrās un ielu mākslā, gan patēriņa precēs. Tomēr, kad ironiski pārveidotas plaši zināmas preču zīmes izmantošana uzskatāma tikai par tiesību uz vārda brīvību īstenošanu, bet kad – par preču zīmes pārkāpumu, ir vērtējams jautājums katrā atsevišķā gadījumā.

Rakstā aplūkots parodijas izņēmuma tvērums Latvijas un Eiropas Savienības tiesībās, analizējot gan tiesisko regulējumu, gan tiesu praksi, lai noteiktu, kā vērtēt, kad autora darba vai preču zīmes parodēšana ir pieļaujama, bet kad tiek aizskartas intelektuālā īpašuma tiesības.

1. Parodija autortiesībās

1.1. Autortiesību ierobežojums un tā tvērums

Lai novērtētu, ciktāl pieļaujamas parodijas par cita autora darbiem, vispirms jāapskata autortiesību ierobežojumu būtība un mērķis. Satversmes tiesa, vērtējot Satversmes 113. panta tvērumu, ir norādījusi, ka tajā ietvertais autortiesību aizsardzības pienākums attiecas gan uz autortiesību subjektu personisko, gan uz mantisko tiesību aizsardzību.¹ Šāda izpratne atbilst 1886. gada 9. septembra Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk – Bernes konvencija) 6.bis pantam.² Satversmes tiesa arī ir norādījusi, ka autora mantiskās tiesības kā jebkuras pamattiesības nav absolūtas. Pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei, ja tas ir pieņemts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.³

1.1.1. Ierobežojums ir pieņemts ar likumu

Autortiesību likuma V nodaļa paredz autora mantisko tiesību ierobežojumus. Galvenie autora mantisko tiesību ierobežojumu principi ir:

1) autora tiesības atļaut vai aizliegt sava darba izmantošanu un saņemt atlīdzību par tā izmantošanu var ierobežot šajā likumā noteiktajos gadījumos;

2) šajā likumā noteiktos autora mantisko tiesību ierobežojumus piemēro tādā veidā, lai tie nebūtu pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežotu autora likumīgās intereses;

3) šaubu gadījumā pieņemams, ka autora tiesības uz darba izmantošanu vai atlīdzības saņemšanu nav ierobežotas.

Tātad ir pieļaujami tikai Autortiesību likumā konkrēti uzskaitītie ierobežojumi, tie nedrīkst pārmērīgi aizskart autora intereses un ir iztulkojami šauri – šaubu gadījumā priekšroka dodama autora tiesībām.

Autortiesību likumā parodēšanas un kariķēšanas izmantošanas izņēmums ir noteikts 19. panta pirmās daļas 12. punktā: “Autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības šajā likumā noteiktajā kārtībā: [..] darbs tiek parodēts, kariķēts vai izmantots stilizācijās; [..].”

Jāatzīmē, ka likumā noteiktais autora mantisko tiesību ierobežojums nebija ietverts sākotnējā Autortiesību likuma 2000. gada 6. aprīlī versijā. Parodēšanas un kariķēšanas izņēmums ieviests 2004. gada 22. aprīlī, bet pēcāk, 2023. gada 23. martā, papildināts ar stilizāciju saistībā ar nacionālo tiesību pielāgošanu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībām.

2004. gada 22. aprīļa grozījumi Autortiesību likumā⁴ ieviesa Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (turpmāk – Informācijas sabiedrības direktīva).⁵ Proti, šīs direktīvas 5. panta 3. punktā noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus intelektuālā īpašuma reproducēšanas tiesībām un tiesībām uz darbu izziņošanu un publiskošanu, kad darbs izmantots karikatūrās, parodijās vai stilizācijās. Šis direktīvas pants paredz dalībvalstu izvēles tiesības, vai šo izņēmumu ieviest, un Latvijas likumdevējs izšķīrās atļaut jokošanu par autordarbiem, sākotnēji konkrēti norādot tikai parodiju un kariķēšanu.

Savukārt ar 2023. gada 23. marta grozījumiem Autortiesību likumā⁶ tika ieviesta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (turpmāk – Direktīva par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū).⁷ Tā kā šīs direktīvas 17. pants nosaka, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums ievērot autortiesību izņēmumus un ierobežojumus, tiem jānodrošina arī piekļuve tādiem lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kas šādus izņēmumus un ierobežojumus izmanto. Proti, dalībvalstīm ir noteikts obligāts pienākums nodrošināt, ka lietotāji, kad tie augšupielādē saturu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos, katrā dalībvalstī var atsaukties uz jebkuru no tālāk minētajiem spēkā esošajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem: 1) citēšana, kritika, apskats un 2) izmantošana karikatūrās, parodijās vai stilizācijās.