1. Reformas nepieciešamība, mērķi un pamata virzieni

Ideja par publisko iepirkumu sistēmas reformas nepieciešamību attīstījusies jau ilgākā laika periodā, līdz pagājušā gada martā finanšu ministrs izveidoja darba grupu publiskā iepirkuma efektivitātes izvērtēšanai. Darba grupā tika pārstāvētas visas publiskajā iepirkumā iesaistītās puses – pasūtītāji, piegādātāji, uzraugošo institūciju pārstāvji, sabiedrības intereses pārstāvošās organizācijas. Tās darbība tika koncentrēta divos pamata virzienos, paredzot vērtēt publiskā iepirkuma rezultāta un finanšu efektivitāti un publiskā iepirkuma procesa efektivitāti. Darba grupas darba sagatavošanai tika veikta detalizēta publisko iepirkumu datu apkopošana un analīze, darba grupas sēdēs notika plašas diskusijas un iepirkumu prakses apmaiņa un kopumā saņemti vairāk nekā 400 priekšlikumi publisko iepirkumu sistēmas pilnveidošanai, nonākot pie lēmuma, ka nepieciešamas būtiskas un pat “radikālas” publisko iepirkumu sistēmas izmaiņas, kas tālākajā virzībā jau ieguva reformas aprises.

Tika secināts, ka faktiski publisko iepirkumu sistēma ir zaudējusi savu fokusu no tās pamatmērķiem – atklāta, caurskatāma sistēma, kas nodrošina brīvu konkurenci un vienlīdzīgu attieksmi, vienlaikus panākot, ka pasūtītājs ir efektīvi izlietojis savus līdzekļus, iegūstot finansiāli, ekonomiski un savām (sabiedrības) vajadzībām atbilstošāko rezultātu. Laika gaitā publisko iepirkumu sistēma ir apaugusi ar dažādiem sekundāriem nozaru politiku mērķiem gan nacionālā, gan Eiropas Savienības līmenī. Regulējums ir sarežģīts un atsevišķos aspektos stingrāks, nekā to nosaka Eiropas Savienības pamata publisko iepirkumu direktīvas, tādējādi radot nacionālo uzslāņojumu, iepirkumu praksē administratīvo slogu un nereti nepieciešamās elastības trūkumu. Tas savukārt ietekmē piegādātāju potenciālo konkurenci un rada lielākus izaicinājumus iepirkumu veicēju kompetencei, iepirkuma norises ātrumam un efektīvākā rezultāta sasniegšanai.