Finanšu pakalpojumu digitalizācija ir būtiski mainījusi ne tikai veidu, kā cilvēki glabā un pārskaita līdzekļus, bet arī noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas un izmeklēšanas vidi.

Investīciju krāpšana digitālajā vidē parasti nav vienas valsts noziegums. Cietušais var atrasties Latvijā, krāpnieciskā tīmekļvietne – tikt uzturēta citā valstī, saziņas infrastruktūra – vēl citā, savukārt noziedzīgi iegūtie līdzekļi dažu minūšu laikā var tikt pārvērsti kriptoaktīvos un pārvietoti caur vairākiem makiem, blokķēdēm un centralizētām maiņas platformām. Europol jau ir aprakstījis modeli, kurā cietušajiem tiek radīts iespaids par peļņu šķietamā tiešsaistes investīciju platformā, lai panāktu arvien jaunus maksājumus.¹

Mūsdienu noziedzīgās shēmas raksturo ne tikai to ģeogrāfiskais mērogs, bet arī darbības ātrums, kas ļauj dzēst pierādījumus, slēgt kontus un pārvietot aktīvus, vēl pirms starptautiskās sadarbības pieprasījums tiek izpildīts. Šādos procesos blokķēdes analīze nereti ļauj identificēt darījumu ķēdi un konstatēt, ka līdzekļi nonākuši konkrēta kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēja kontrolētā adresē. Tomēr publiskas blokķēdes caurskatāmība pati par sevi neatklāj konta turētāja identitāti un nepiešķir Latvijas amatpersonai ne tehnisku, ne juridisku kontroli pār platformas glabātajiem aktīviem. Tieši šajā posmā izmeklēšanas tehniskais panākums sastopas ar starptautiskā kriminālprocesa ierobežojumiem.

Praktisko sadarbību sarežģī arī tas, ka kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji nav izveidojuši vienotu kārtību tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījumu saņemšanai un izskatīšanai. Daļa platformu saziņu ar tiesībaizsardzības iestādēm nodrošina tikai specializētajā Kodex portālā, kurā pārbauda pieprasījuma iesniedzēja identitāti un nodrošina pieprasījumu apriti. Citas platformas šajā sistēmā nav iekļautas un pieprasījumus pieņem tieši, piemēram, īpaši norādītā elektroniskā pasta adresē. Savukārt atsevišķi pakalpojumu sniedzēji uz pieprasījumiem neatbild vai atsakās sniegt informāciju, norādot uz pieprasījuma iesniedzējas iestādes jurisdikcijas trūkumu, neatbilstošu pieprasījuma formu vai nepieciešamību izmantot formālos starptautiskās tiesiskās sadarbības instrumentus.