Jūnija vidū ziņu raidījumā “Šodienas jautājums” tieslietu ministrs Edvards Smiltēns informēja, ka Tieslietu ministrija esot gatava uzsākt darbu pie pavisam jauna Kriminālprocesa likuma izstrādāšanas.¹ Gandrīz vienlaikus arī Latvijas Republikas ģenerālprokurors Armīns Meisters intervijā ziņu aģentūrai LETA atzīmēja, ka noziedzības, jo īpaši korupcijas, apkarošanu kavē profesionāļu trūkums izmeklēšanas iestādēs un stratēģiskā redzējuma trūkums.² Priekšlikumu par jauna likuma izstrādi būtība, vismaz pirmajā brīdī, šķiet esam pietiekami dibināta: “spēkā esošais Kriminālprocesa likums pieņemts pirms vairāk nekā 20 gadiem, tādēļ nepieciešams uz kriminālprocesu raudzīties sistemātiski un veidot jaunu regulējumu, kas ļautu paātrināt lietu izskatīšanu”,³ ko vienlaikus papildina arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša norādījums, ka “pieaugošais lietu apjoms, ilgstošie procesu termiņi un cilvēkresursu izaicinājumi tiesu sistēmā prasa ilgtermiņa un strukturālus risinājumus”.⁴

Šīs ierosmes viennozīmīgi ir pelnījušas plašāku uzmanību, ko tādējādi nav iespējams ietilpināt vienas publikācijas ietvaros, tālab turpmākajā izklāstā autore pievērsīsies vienīgi atsevišķiem aspektiem, kas ir pietiekami relevanti, formulējot jaunā Kriminālprocesa likuma ieceri. Konkrētāk, ir nepieciešams konceptuāli saprast, vai Latvijas kriminālprocesa problēmas patiešām ir normatīvas iedabas un vai patiešām procesa ilgumu un efektivitāti galvenokārt nosaka likuma teksts, nevis institucionālā kapacitāte, izmeklēšanas kvalitāte, profesionālā sagatavotība, procesuālā kultūra un izpratne par kriminālprocesa mērķi demokrātiskā tiesiskā valstī. Un, jo būtiskāk, vai pastāv konceptuāla vienprātība par to, kādu kriminālprocesa modeli vajadzētu veidot – klasisku kontinentālās Eiropas kriminālprocesu, sacīkstes principā balstītu krimināljustīcijas modeli vai abu sistēmu kombināciju?

Kriminālprocesa normatīvās un vēsturiskās evolūcijas būtība Latvijā

Jebkura fundamentāla un zinātniski izsvērta kriminālprocesa reforma nav iespējama bez paša objekta vēsturiskās un doktrinārās ģenēzes izpratnes. Kriminālprocesuālais regulējums nedarbojas vakuumā; tas ir nesaraujami saistītas ar sabiedrībā valdošo tiesisko apziņu, profesionālo kultūru un vēsturiski pārmantotajiem varas realizācijas arhetipiem.

Nacionālā kriminālprocesa modeļa institucionālā vēsture sākās nevis 1918. gadā ar valsts neatkarības proklamēšanu, bet gan ar to fundamentālo normatīvo un idejisko slāni, ko jaunā valsts pārmantoja jau gatavā veidā – Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu. Šis tiesību akts, kas uz Baltijas guberņām tika attiecināts 1889. gadā un ar atsevišķiem grozījumiem funkcionēja līdz pat 1940. gadam, doktrināri tika konstruēts kā reformētais inkvizīcijas process – Francijas 1808. gada kriminālprocesa modelis ar izteiktām vācu kriminālprocesa iezīmēm.⁵

Jāatgādina, ka 19. gadsimta pirmajā pusē kontinentālajā Eiropā izveidotais “reformētais kriminālprocess” novērsa divus vecā inkvizitoriālā procesa modeļa fundamentālus trūkumus – izmeklēšanas un notiesāšanas funkciju saplūšanu vienā subjektā un apsūdzētā kā procesa subjekta statusa noliegšanu –, radot kompromisu, kas ilgstoši tika uzskatīts par pārāku gan par tīru inkvizitoriālo modeli, gan par tīru anglosakšu akuzatoriālo modeli.

Reformētā kriminālprocesa modeļa kodols tādējādi bija prasība, lai viss process būtu vērsts uz materiālās patiesības (materielle Wahrheit) noskaidrošanu: tā veido, vācu kriminālprocesuālistu vārdiem, “Arhimēda punktu” jebkurai kriminālprocesa konstrukcijai, jo materiālo krimināltiesību piemērošana prasa drošu konstatāciju par to, vai uzvedības norma patiešām ir pārkāpta.⁶ Citiem vārdiem sakot, precīzu vēsturiskā notikuma eksaktu izziņu.

1864. gada Kriminālprocesa nolikuma teorētiskā konstrukcija sākotnēji ietvēra progresīvus un uz indivīda tiesību garantēšanu vērstus elementus: tajā tika nošķirtas procesuālās funkcijas, ieviesta tiesas iepriekšējā izmeklēšana, ko realizēja no izpildvaras neatkarīgs izmeklēšanas tiesnesis, un paredzēta institucionālas tiesas kontrole pār apsūdzības pamatotību.

Tomēr šis imperiālais aparāts strukturāli gravitēja uz hierarhiski aktīvistisko polu, kam bija raksturīga profesionāla karjeras ierēdniecība, prokuratūras uzraudzības vertikāle un materiālās patiesības noskaidrošana kā absolūta, valsts varas interesēm pakārtota vērtība.