I. Ievads

Publiskā diskusija par valsts pārvaldes efektivitāti pēdējos gados ir kļuvusi par vienu no centrālajām politiskās diskusijas tēmām gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā vairs nav tikai profesionālās elites tēma. Šī diskusija ir ienākusi arī priekšvēlēšanu retorikā, sociālo tīklu emocionālās uzmanības ekonomikā un ideoloģiskajās cīņās par valsts lomu mūsdienu un nākotnes sabiedrībā.

Šīs tēmas sabiedriskās aptveres paplašināšanās pati par sevi ir apsveicama. Demokrātiskā sabiedrībā valsts pārvaldes efektivitātei un kvalitātei jābūt publiski apspriežamam jautājumam. Taču līdz ar šīs tēmas politizāciju saruna par valsts pārvaldes efektivitāti ir kļuvusi arī vienkāršotāka un plakanāka. Šajā sarunā nianses pazūd un sarežģīti jautājumi tiek pārvērsti lozungos par “birokrātu armiju, kas barojas no strādājošo nodokļiem”, “bezjēdzīgiem regulējumiem” vai “valsti kā šķērsli cilvēka brīvībai”.

Latvijā šos visus lozungus var apvienot vienā supernaratīvā – par neizdevušos, nespējīgu valsti, kuru sagrāvusi nejēdzīgā valsts politiskās un administratīvās pārvaldības sistēma. Lieliskāku pret savu Latvijas valsti vērstu naratīvu, uz kura ir uzķērusies daļa Latvijas sabiedrības, arī latvieši, Krievija diez vai varētu vēlēties.

Latvijas valsts pārvalde Eiropas salīdzinājumā nebūt nav tā neefektīvākā, drīzāk pretēji. Taču mēs varam labāk. Un uz to ir jātiecas. Šādā, konstruktīvi kritiskā skatījumā, no vienas puses, pastāv nopietni valsts pārvaldes deficīti. Tā daļēji ir attīstījusies pašplūsmā, bez centrālas vadības. Tādēļ objektīvi ir nepieciešama reforma, kas efektivizētu valsts pārvaldi. Šādam reformas projektam ir jācenšas savienot demokrātisku valsts pārvaldes vadību, tiesiskas valsts principus, institucionālu stabilitāti un racionālu, neitrālu un profesionālu pārvaldes sistēmu.

No otras puses, gan Latvijā, gan Eiropā, gan arī ASV pastāv populistiska histērija, kas izmanto sabiedrības – daļēji pamatoto – neapmierinātību ar pārvaldes gausumu, pārmērīgu formālismu, tiesību normu blīvumu, pārvaldes izmaksām, administratīviem ierobežojumiem, lai diskreditētu ne tikai konkrētas procedūras un iestādes, bet arī valsts pārvaldi kā tādu un bieži vien – un šeit pastāv sasaiste ar attiecīgām jaunām vai atjauninātām ideoloģijām – pašu modernās valsts ideju.

Šīs divas politiskās līnijas ārēji nereti lieto līdzīgus vārdus, taču to iekšējā loģika ir pretēja. Reformas projekts ir vērsts uz to, lai padarītu valsti efektīvāku, kompetentāku, iedarbīgāku un cilvēkiem saprotamāku. Populistiskā histērija ir vērsta uz to, lai valsti pazemotu, deleģitimizētu vai pat sagrautu.

Neraugoties uz līdzīgo terminoloģiju, pilsoņiem, Latvijas patriotiem ir jāspēj atšķirt šīs divas argumentācijas līnijas un divi ideoloģiskie virzieni, kas stāv aiz tiem. Tas bieži vien nav vienkārši.

Tādēļ tieši šeit jāievieš pamata nošķīrums, kas turpmāk strukturēs šo (dažviet viegli ironisko) esejisko analīzi. Sevišķi svarīgi ir saprast kontekstus, kuros šie diskursi notiek un kas veido to naratīvo ietvaru.

II. Kompleksā sabiedrībaun normu vairošanās loģika

Vispirms jākliedē viens no noturīgākajiem mītiem, kas baro populistisko sašutumu par “normu plūdiem”.

Mūsdienu sabiedrības augošā sarežģītība gandrīz neizbēgami rada pieaugošu normu, procedūru un uzraudzības mehānismu skaitu. Tas nav ļauns ierēdniecības izgudrojums. Tās ir strukturālas sekas tam, ka sabiedrība kļūst funkcionāli diferencētāka, tehnoloģiski intensīvāka, cilvēki kļūst savstarpēji atkarīgāki un arī jūtīgāki, līdz ar to arī ar augstākām prasībām pret valsti, lai tā viņus aizsargā. Minēšu tikai dažus piemērus.

Publisko iepirkumu jomā sabiedrība kļūst arvien neiecietīgāka pret korupciju un “savējiem” iepirkumos. Tādēļ tiek ieviestas jaunas, niansētākas procedūras un kritēriji, kas pretdarbojas arvien inovatīvākām krāpniecības metodēm.

Tāpat modernā industrija (enerģētika, transports, rūpniecība) rada arvien vairāk kompleksus, kumulatīvus riskus cilvēka veselībai, dabai, klimatam, bioloģiskajai daudzveidībai, kas nav redzami tūlīt uz vietas, lokāli. Tāpēc vides regulējumi arvien sīkāk reglamentē ietekmes novērtējuma saturu, sabiedrības informēšanas soļus, ekspertu kvalifikāciju u.tml.

Savukārt pārtikas drošības un veselība jomā globalizētās piegādes ķēdes un sabiedrības pieaugošais jutīgums pret riskiem (salmonellas, alergēni, pesticīdi, zoonozes u.c.) rada plašu normatīvo regulējumu lauku – no marķējuma līdz smalki izstrādātiem kritērijam par glabāšanas temperatūrām. Latvijā tas nozīmē Veselības ministrijas un PVD uzraudzības procedūru slāņus, kas, protams, arī precīzi jānoregulē, lai šāda uzraudzība neizvērstos par patvaļu.

Pirms simts vai divsimt gadiem sabiedrība nebija tik diferencēta, un tādēļ nebija tik daudz dažādu tiešu un jo īpaši netiešu attiecību iespēju, kuras būtu vajadzējis regulēt. Bet toreiz arī saslimt vai nomirt no saindēšanās ar vecu pārtiku, pilsētās elpot fabriku skursteņu dūmu piesārņotu gaisu, dot kukuli vai par samaksu saņemt kādu īpašu labvēlību no ierēdņa netika uzskatīts par kaut ko īpašu, par ko vajadzētu satraukties un ko vajadzētu regulēt.